''Nu tad tās būdas un redeles tika izrautas un tie truši mētājās zemē. Man par ļoti lielu laimi, bet nezinu, kā šī māte bija spējusi nosargāt savus desmit bērnus, tā ir vienreizēja veiksme.'' - Šķirnes trušu saimniecības „Mežiņi” saimniece Inguna Valdmane rāda iežogotajā voljerā trušu mītnes, kuras atplēsuši klaiņojošie suņi, rezultāts – nokosti vairāki šķirnes truši. Kā atzīst saimniece, šie zaudējumi nav tikai naudā aprēķināmi:
''Virspusēji piemetot, šo astoņu dzīvnieku zaudēšanu ir kādi 500 eiro, bet trīs mātes bija grūsnas šajā laikā...Un vēl ir tā, ka mums ir šķirnes audzētava un mums ir kādas 10 šķirnes, un katrai šķirnei ir viens tēvs, vairākas mātes, un bija tieši tā gadījies, ka visi šie pieci [nokostie] bija tēvi, tad mums piecām šķirnēm nav neviena tēva, kurus nu tagad pavasarī arī dabūt nekur nevar, jo tēvus ievedam no ārzemju izstādēm.''
Vainīgie suņi tika noķerti un nogādāti Valmieras dzīvnieku patversmē, un tad vietējās pašvaldības policijas vadītājam Jānim Kaibem
sākās izmeklētāja darbs, kuram saimniekam šie suņi pieder. Protams, tas viss būtu daudz vieglāk un ātrāk, ja dzīvnieki būtu čipoti.
''Tad tas būtu ļoti vienkārši - sazināmies ar Valmieras dzīvnieku patversmi, un mēs aizbraucam uz notikuma vietu, tos suņus fiksējam un nolasām, un tajā brīdī varam redzēt, no kurienes viņš nāk, ja tas čips ir,'' stāsta pašvaldības policijas priekšnieks Jānis Kaibe.
Viņš arī skaidro, ka laukos lielākoties par suņu čipošanu un reģistrēšanu nedomā vecākās paaudzes cilvēki, kuri gadu gaitā ir pieraduši, ka laukos suns ir un - kas tur liels, ja varbūt aizskrējis meitās līdz kaimiņmājai. „Mežiņu'' saimniece Inguna Valdmane atzīst, jā, varbūt čipošana palīdzētu ātrāk noskaidrot saimnieku, bet ir jau vēl kāda problēma - un tā ir suņu šķirņu izvēle, kura lielākoties balstās uz mirkļa emocijām – iepatikās, bet nedomājot, kam šīs konkrētās šķirnes suņi ir paredzēti.
''Šobrīd mums Latvijā ir ļoti, ļoti daudz ievestas tās šķirnes, kuras Latvijai nav piemērotas un kuras šeit netiek izmantotas tam darbam, kuram tas suns ir paredzēts.
Tie suņi aiz bezdarbības nezina, ko darīt, un tad viņi dara to, ko izdara. Nu, piemēram, šis pats haskijs, kas arī pie mums paviesojās, tas ir paredzēts ragavu vilkšanai un medībām Sibīrijas apstākļos, lielam, smagam darbam.
Tad, ja viņš visu dienu velk šīs ragavas un ir nostrādājies, tad viņam prāts vairs nenesas [kur skriet], pie tam tie ir izteikti bara dzīvnieki, kur vairāki suņi kopā dodas ēdienu meklējumos, tas ir pilnīgi normāli šiem suņiem. Mums viņi ir pataisīti par mīļsunīšiem, viņš ir skaists, smukiņš. Un tas pats uz bīgliem attiecas, kas mums šobrīd ir dīvāna suņi, bet īstenībā viņi ir medību suņi,'' klāsta Valdmane.
Ingunas Valdmanes teikto par neapdomīgu šķirņu izvēli apstiprina arī Jāņa Kaibes saruna ar kādu citu māju saimnieci, kur arī haskijs bija devies brīvsolī, bet, tā kā postījumus nav pastrādājis, tad saimnieki saņēmuši brīdinājumu.
Bet par suņu ciemošanos „Mežiņu” saimniecībā, kur pastrādātais mērāms arī zaudējumos un naudas izteiksmē, saimniekiem, visticamāk, nāksies arī samaksāt.
''Konkrēti par šo gadījumu, es pieļauju, ka visi tie vainu pastiprinošie apstākļi ir ļoti daudz, tas noteikti nebūs brīdinājums, saimniekam būs jātver maks,'' saka Kaibe.
Šķirnes trušu audzētavas saimniece Inguna Valdmane, kura pati ir arī suņu saimniece vērtē, ka ne vienmēr jau var vainot saimnieku, ka nav savus mājas sargus pieskatījis, tāpēc, lai nenokļūtu šādās situācijās, būtu jāpadomā par apdrošināšanu:
''Šobrīd tāda iespēja pastāv, un dzīvnieku var apdrošināt gan pret saslimšanām, kur sedz viņa veterināros izdevumus, gan pret suņa pazušanu, gan arī pret to, ka šis suns var nodarīt kādam citam postu un saimniekam iestājas šī atbildība. Tā kā šī ir viena no tām izejām, kas varētu būt tiem atbildīgajiem saimniekiem, lai nodrošinātos pret to.''
Savukārt Kocēnu novada pašvaldības policija turpinās darbu, lai samazinātu novadā gadījumus, kad māju sargi, saimnieku nepieskatīti, dodas brīvsolī. Tāpat turpinās arī izskaidrošanas darbu, lai dzīvnieki tiktu reģistrēti un čipoti.
