Čipuštanovs skaidroja, ka nekontrolēta un pārmērīga riešana vienmēr bijusi viena no lielākajām problēmām, par ko saimnieki sūdzas, bet pandēmijas laikā tā vēl saasinājusies, jo tādu suņu, kas nav socializēti, kļuvis vairāk.
Viņš norādīja, ka, lai gan pamatā suņa uzvedībai ir ģenētika, to jebkurā gadījumā var mainīt:
“Ģenētika dod kaut kādas robežas suņa uzvedībā, un mēs varam mainīt tās uz labo pusi vai nemainīt.”
Lielākais darbs suņa uzvedības pilnveidošanā ir tieši kucēna vecumā. “Ja mums trūkst laika vai iespēju socializēt savu suni, kamēr viņš ir maziņš, un parādīt viņam apkārtējo pasauli ar domu, ka no tās nav jābaidās, ka tur viss ir kārtībā, tad, protams, ka problēma var attīstīties ar gadiem.”
Kinologs precizēja, ka suņa socializācija nozīmē ne tikai izvest viņu ārā, bet arī parādīt to, ka citi dzīvnieki, citi cilvēki nav bīstami, ka nevajag baidīties.
“Vajag dot savam sunim pareizus signālus, neapstiprināt nedrošu uzvedību, ko saimnieki bieži dara neapzinoties,” viņš uzsvēra.
Čipuštanovs skaidroja, ka bieži vien saimnieki, vēloties suni pārslēgt uz ko citu un apklusināt, neapzināti paši viņu apbalvo, piemēram, iedodot kārumu vai mantiņu, kas liek šo ieradumu veicināt.
Tāpat atsevišķos gadījumos, kad suns rej bez iemesla, piemēram, kad ir viens pats pagalmā, arī vienkārši pievērsta uzmanība sunim šķiet kā apbalvojums, jo mērķis ir sasniegts – saimnieks pie viņa ir atnācis.
“Tāpēc šādos gadījumos ļoti svarīgi ir tieši ignorēt viņu, sagaidīt, kamēr viņš apklusa, un tad tikai sākt ar viņu komunicēt,” norādīja kinologs.
Viņš norādīja, ka jāizšķir gadījumi, kad riešanai ir iemesls, piemēram, situācijā, kad suns sargā savu māju no svešiniekiem, šāda komunikācija ir saprotama.
“Protams, ka riešana kā tāda, tas ir komunikācijas veids, kā suņi komunicē starp tādiem pašiem kā viņi un visu pārējo pasauli, bet uzvedībai jābūt adekvātai. Ja suns pārāk izteikti reaģē uz jebkuru kairinājumu un saimnieks arī nevar apturēt riešanu, tad, protams, ka tā uzvedība nav normāla,” viņš atzina.
Tam, ka pastiprināta riešana būtu saistāma ar kādu konkrētu šķirni, kinologs nepiekrita, bet to, kāpēc izmēros mazākiem suņiem šī problēma ir biežāk sastopama, skaidroja ar pievērsto uzmanību audzināšanai.
“Mazo šķirņu suņiem cilvēki nepievērš tik lielu uzmanību suņa apmācībai, pareizai audzināšanai, gribas tikai iedot ko garšīgu, paslavēt, un, ja sunītis uztraucas, paņemt rokās, tādā veidā dodot signālu, ka tagad esi malacis, ka tu baidies,” vērtēja Čipuštanovs.
Tāpat viņš norādīja, ka, suņa audzināšanā, daudz kas atkarīgs no konkrētā suņa un hierarhijas, kāda pastāv starp viņu un saimnieku. Ja sliktos ieradumus izskaust neizdodas pašu spēkiem, nepieciešami treniņi un kinologa palīdzība.
