Ķērpju meklēšana – vai nav jauks iemesls doties dabā? Kāpēc tie jāmeklē?! Nav jāmeklē, bet var meklēt. Var meklēt kaut vai tāpēc, lai aplūkotu – papriecētu acis.
Reizēm, skatoties uz šiem, pirmajā acu uzmetienā necilajiem radījumiem, cilvēks gūst apliecinājumu: daba neapšaubāmi ir apbrīnojama māksliniece – gleznotāja, tēlniece, rakstītāja.
Bet, iepazīstot latviskotus ķērpju sistemātikas dažādu līmeņu zinātniskos nosaukumus, daļa no tiem šķiet dzejnieku, nevis pētnieku izdomāti. Vai tad neskan poētiski: lekanora, lecidella, kladīna, kladonija, piknotēlija, melanēlija, cetrārija, ramalīna, peltīgera, kalīcija, parmēlija, pertuzārija un tamlīdzīgi?!
Lai gan ķērpju ķermeni pieņemts dēvēt par laponi, nevienam ķērpim nav lapu. Ķērpjiem nav ne lapu, ne stumbra, ne zaru, ne sakņu. Tātad ķērpji nav augi.
Kas ir ķērpji? Sistemātiski viņi pieskaitīti sēņu valstij. Sēņu valstī ķērpji iekļauti tāpēc, ka to organismu, pirmkārt un galvenokārt, veido sēnes hifas. Otrkārt, ķērpju organismā ietilpst aļģu (lielākoties zaļaļģu) šūnas. Un tajā atrodas vēl šādas tādas komponentes. Tādējādi ķērpji izrādās itin sarežģīti veidojumi, tomēr galvenās to sastāvdaļas ir sēnes, konkrēti, askusēnes. Īsi var teikt tā: ķērpji ir salikti organismi, kuros izteikti dominē sēnes daļa. Ķērpji ir klasiski simbiotiski organismi. Kā šī simbioze izpaužas? Ķērpju sastāvā esošās aļģes (fotobionti) fotosintēzes procesā rada organiskās vielas (ogļhidrātus), no kurām pārtiek arī šo ķērpju sēnes (mikobionti), bet aļģes sēnēs rod sev patvērumu no nelabvēlīgiem meteoroloģiskajiem apstākļiem un gūst barībai minerālvielas, mitrumu.
Pētnieki ķērpjus sašķirojuši lapu ķērpjos, krūmu ķērpjos, krevju ķērpjos, zvīņu ķērpjos, pulverveida ķērpjos.
Klasificējot konkrēta ķērpja sugu, speciālisti balstās uz tā laponi veidojošo sēni.
Daudzas ķērpju sugas ir nesajaucami specifiskas, bet ne mazums sugu ir savstarpēji tik līdzīgas, ka tās atšķirt citu no citas iespējams, tikai iedarbojoties ķīmiski vai rūpīgi izpētot ar kādas palielinošas ierīces palīdzību.
Ķērpju dzīvei pietiek ar nabadzīgu substrātu, jo gan barības vielas, gan ūdeni tie uzņem tieši no gaisa. Tāpēc ķērpji ir ļoti jutīgi pret gaisa tīrību (piesārņojums traucē ķērpju fotosintēzi). Un tai pašā laikā – tāpēc tie ieraugāmi bezmaz visur, kur gaiss nav pārāk piesārņots (vien vērīgi jāieskatās).
Ķērpji mājo daždažādās vietās atkarībā no sugas – uz zemes, zemsedzē, uz dzīviem un mirušiem kokiem, uz celmiem, uz sūnām, arī uz čiekuriem, tāpat uz koka, ķieģeļu un viena otra cita materiāla būvēm, uz metāla, uz laukakmeņiem, dažas sugas pat ūdeņos. Uzkrītoši daudz ķērpju ir uz kokiem, īpaši – uz veciem kokiem. Normālos apstākļos: jo vairāk koku, jo vairāk – ķērpju.
Daudzviet uz viena un tā paša substrāta cits citam cieši blakus mēdz būt ērti iedzīvojušies vairāku sugu ķērpji.
Vairoties ķērpji var dzimumiski un bezdzimumiski. Vairojoties dzimumiski, tiek izmantotas sēnes veidotās sporas. Vairošanās bezdzimumiski var būt dažāda. Pirmkārt, izmantojot bezdzimumvairošanās sporas (tā saucamās konīdijas), otrkārt, veģetatīvi ar lapoņa fragmentiem, kas rodas, ķērpim sadaloties gabaliņos, kā arī ar aļģes gabaliņu saturošiem veidojumiem ( sauktiem par sorēdijām) un ar lapoņa virsmas koraļveidīgiem izaugumiem (dēvētiem par izīdijām).
Lai kā ķērpji vairotos, nepārvērtējama nozīme viņu dzīvē ir vējam – svarīgam šo radījumu izplatītājam.
