Godprātīgs audzētājs vienmēr būs gatavs atbildēt uz jautājumiem arī pēc dzīvnieka iegādes. Bet, ja rodas šaubas, eksperte iesaka nepirkt dzīvnieku tikai žēluma pēc.
Vispirms nepieciešams iepazīties ar šķirnes standartu – noskaidrot, kādas ārējās pazīmes raksturo konkrētos suņus.
Tad svarīgi izvēlēties sertificētu audzētavu. Sertificētas audzētavas ir klubu biedri, un reģistrēto organizāciju saraksts atrodams Lauksaimniecības datu centra mājaslapā.
Pie audzētāja jāuzzina trīs svarīgākās lietas:
- vai suns ir čipots un reģistrēts uz audzētāja vārda,
- vai dzīvniekam ir veterinārā pase ar visām potēm,
- vai audzētājs var uzrādīt kucēna izcelsmes dokumentus jeb ciltsrakstus ar vecākiem vairākās paaudzēs.
Mīti par ciltsrakstiem ir, ka papīrs suni padara dārgu, - patiesībā dokumenta izmaksas ir mazas.
Lielāko cenas daļu veido audzētāja rūpes par šķirnes dzīvnieku, tostarp:
- sabalansēta, pareiza barošana,
- regulāras veselības pārbaudes,
- dalība izstādēs, sacensībās,
- biedra nauda klubos,
- darbaspēju pārbaudes sporta suņiem.
Kucēnam jābūt ar atsavināšanas līgumu – ja tāda nav, visticamāk, esi ieradies ciemos pie nelegālā pavairotāja. Latvijas Kinoloģiskajā federācijā katram kucēnam ir kluba izdots atsavināšanas līgums, uz kā pamata cilvēks dodas uz klubu un ir tiesīgs saņemt kucēna ciltsrakstus. Atsavināšanas līgumā klubs ieraksta visu pamatinformāciju par kucēnu, piemēram, vai tam nav kaut kādi iedzimti defekti.
Nākamais solis - iepazīties ar kucēniem!
Svarīgākais ir temperaments. Visi kucēni ir aktīvi, ziņkārīgi, rotaļīgi, tie nedrīkst būt bailīgi, miegaini vai apātiski. Daudzi suņu saimnieki atzīst: kucēns izvēlējās mani pats - pieskrēja klāt un gribēja spēlēties! Arī metiena ietvaros suņi atšķiras, ietekmējot dzīvnieka cenu.
Reizēm metienā ir tā sauktais vaislas brāķis - kucēns, kuram, piemēram, krāsojums nav standartam atbilstošs vai nav pareizs sakodiens, kas neietekmē suņa dzīves kvalitāti. Šis kucēns nevar piedalīties izstādēs un ciltsdarbā, par ko ciltsrakstos jābūt spiedogam “nav izmantojamas vaislā”. Kucēns maksās lētāk, kaut gan viņš ir tieši tāds pats šķirnes dzīvnieks ar šai šķirnei raksturīgām iezīmēm gan eksterjerā, gan uzvedībā.
Veselība. Kucēniem ir jābūt ar spīdīgu, koptu kažoku, tīrām acīm un ausīm, mitru, vēsu degunu un mutes dobumu bez nepatīkamas smakas.
Noteikti jānoskaidro, ar ko suņi tiek baroti un kā reaģē uz pārtiku. Kucēni parasti ir labi paēduši, bet jāpievērš uzmanība tam, lai vēderiņš nav ciets un piepūties. Nekādā gadījumā kucēniem nav jābūt kalsniem. Tiem suņiem, kuriem ir astītes, tā ir gara, gluda, nav lauzti skriemelīši.
Īpaša uzmanība jāpievērš šķirnēm ar saīsinātu purna daļu – buldogiem, mopšiem, pekiniešiem un šitcū. Jāizvērtē, vai pietiekami atvērtas nāsis, nav duļķainas, izbolītas acis un grūtības elpot.
Kažoka krāsojums ir ļoti svarīgs faktors. Lai gan modē ir dažādi nestandarta kažoki, daudziem suņiem tas var liecināt ne tikai par sliktu veselību, bet neprasmīgu audzētāja ciltsdarbu.
