Mājdzīvnieku izskats un uzvedība jāvēro rūpīgi, lai neielaistu slimības
Pēc palīdzības klīnikā vērsies kaķenes Džī saimnieks Edijs. Protams, viņa mīlulei ir nopietns vecums – 17 gadi, tāpēc ļoti svarīgi sekot līdzi ikvienām pārmaiņām kaķa uzvedībā un izskatā.
Nesen Edijs ir pamanījis, ka Džī sākusi ļoti daudz dzert, arī kastīti apmeklē stipri biežāk nekā parasti. Palielinājusies kaķenes apetīte, taču spēka kļuvis mazāk.
“Visbiežākais cēlonis veciem kaķiem, ja pastiprinās dzeršana un vairāk arī čurā, ir saistīts vai nu ar cukura diabētu, vai nu ar vairogdziedzera problēmām,” skaidro „Petcity” veterinārārsts Aigars Briņķis.
Vairogdziedzeris organismā atbild par vissvarīgākajiem procesiem – vielmaiņu, enerģijas apmaiņu. Šis vizuāli redzamais dziedzeris atrodas kakla priekšpusē. Dziedzeris ražo hormonus, kas saistīti ar organisma augšanu un nervu sistēmas normālu funkcionēšanu.
Kaķiem senioriem vairogdziedzeris bieži sāk ražot pārāk daudz hormonu, un dzīvnieks tādēļ jūtas slikti – novājē, tam iekrīt vaigi, spalva kļūst nespodra.
„Jo vecāks ir kaķītis, virs desmit gadiem, jo mēs cenšamies pārbaudīt arī vairogdziedzeri. Viņš atrodas šeit – šajā vietā, un viņu var ļoti labi iztaustīt, ja viņš ir palielināts. Šajā gadījumā taustot es viņu nejūtu, ka viņš būtu lielāks, bet, protams, vairogdziedzeru slimības var izslēgt tikai tad, ja mēs uztaisām analīzes un tās tiešām ir negatīvas,” saka dakteris.
Ārsti iesaka pārbaudīt kaķa vairogdziedzeri, sākot no desmit gadu vecuma. It īpaši, ja var novērot izmaiņas mīluļa izskatā, dzīvesveidā - pastiprinātua dzeršanu un urinēšanu, arī svara zaudēšanu, vājumu. Būtiski zināt, ka iekritušus vaigus kaķim saimnieks bieži uzskata par redzamu vecuma pazīmi, tomēr tas var liecināt par problēmām ar vairogdziedzeri.
"Ir vairāki risinājumi dzīvnieka ārstēšanai ar vairogdziedzera hiperfunkciju. Pirmais, ko mēs iesakām – lietot medikamentu tirozolu, ko lieto arī cilvēkiem. Tas ir medikaments, kas samazina vairogdziedzera aktivitāti un samazina arī attiecīgi vairogdziedzera hormona tiroksīna izdalīšanos. Otrā iespēja ir operācija. Tad attiecīgi mēs izņemam vairogdziedzera vienu daļu, parasti – vienu pusi. Līdz ar to dzīvnieks sāk izdalīt mazāk tiroksīnu – vairogdziedzera hormonu," skaidro veterinārārsts.
Kaķenes Džī analīzēs vairogdziedzera rādītājs nepārsniedz normu, bet atklājas ievērojami paaugstināts cukura līmenis asinīs. Ārsts kopā ar saimnieku izrunā piemērotāko metodi, lai pēc iespējas ātrāk uzsāktu ārstēšanu.
Pat ja analīzes neuzrāda novirzes no normas un pats vairogdziedzeris arī var nebūt palielināts, izrādās - risks pastāv. Ārsts iesaka rūpīgāk novērot dzīvnieku. Nereti dzīvnieku saimnieki nāk ar ielaistām problēmām, kad vairogdziedzera slimībai pievienojas arī nieru un sirds saslimšanas.
*
Labradors Berta – fotogrāfa vērtējumā otra skaistākā sieviete!
Dizainere, sportiste un dārzniece – trīs vienā! Fotogrāfam Aleksandram Sokolovam par garlaicību jāsūdzas nav – viņa ģimenē par izklaidēm rūpējas desmit mēnešus vecā labradoru meitene Berta.
Sokolovu ģimenes mājā Berta dzīvo kopš februāra. Pirmais suns licis saprast lielo atbildību – ikdienas paradumi jāpielāgo kucēna uztverei.
Izvēloties suni, bija svarīgs kompanjons ar draudzīgu un paklausīgu raksturu. Izvēlē ir trāpīts – Berta draudzējas ar visiem, īpaši - arī ar kaimiņu suni Doru. Abas ir gandrīz nešķiramas!
Ierodoties mājās, Berta tur sāka veikt savas korekcijas, ar smaidu stāsta Bertas saimniece Tatjana Sokolova:
„Protams, te nekā lieka nav, redziet, ļoti tāds askētisks interjers, vadu nav nekur, nekas nemētājas, tie augi stāv uz paaugstinājuma… Ļoti akurāti pa perimetru čībiņa ir samazināta, laikam bija doma uztaisīt izmēru, lai Bertiņai derētu…”
Vislielākie labojumi tiek veikti dārzā. Kā jau kucēnam, Bertai enerģijas netrūkst. Un kur gan vislabāk to izlikt, ja ne pagalmā!
Berta mēdz paslēpt kaulu un uzreiz aizmirst apslēptā dārguma atrašanās vietu, tātad jāpārbauda visi koki, puķes un krūmi.
„Mums tagad vairāk kārtības dārzā, mums vajadzēja visur apkārt uzlikt tīkliņus, sietiņus visādus, pasargāt saknes, kokiem apkārt mēs arī uztaisījām kā pret bebriem, jā, jo viņa nograuza vienu jau koku,” stāsta saimniece.
Dārzu suns rok tad, ja nav pietiekami nodarbināts. Bet dzīvošana pagalmā nenozīmē, ka saimnieks var izvairīties no garām pastaigām. Un tad ir svarīgi - apmācības un komandu apgūšana. Ja suņa prātam un ķermenim pietiek aktivitāšu, nebūs vēlmes rakt. Lai atradinātu suni no rakšanas, eksperti iesaka izmantot īpašus suņu zābaciņus vai interaktīvās rotaļlietas.
Labradori būs labi rīta skrējiena biedri, peldētāji un kociņa ķērāji. Kociņa spēles var nomainīt pret interaktīvo bumbiņu. Arī Bertai tāda ir. Bet no kurienes melnie plankumi? Izrādās, Berta suņa vajadzības tālāk par zālienu nekārto un sekas tiek pārvērstas par efektu – Tatjana gluži kā zobārsts liek melnas zemes un kūdras plombas vietās, kur zāle izskatās izdedzināta:
„Anglijas karalienei, viņai ir mauriņš ar kvadrātiņiem, mums ar aplīšiem un, ja kāds gribēs to atkārtot, es domāju, ka viņam neizdosies, mēs varam aizdot arī to dizaineri, viņa uztaisīs…”
Izpratne par skaistumu ir svarīga ne tikai pagalmā, bet arī radošajā jomā. Dzirdot Aleksandra Sokolova vārdu, sabiedrībā vienaldzīgo nav. Patīk vai ne, bet viedoklis ir katram, kas redzējis viņa atklātās fotogrāfijas. Savā pieredzē Aleksandrs – ieklausieties - iemūžinājis vairāk kā četrus ar pusi tūkstošus sieviešu!
„Kad man prasa, kas ir skaistākā sieviete, ko esmu redzējis, es vienmēr saku, ka skaistākā sieviete priekš manis ir mana mamma, bet otra ir Berta! Skaistākā!” smej Aleksandrs.
*
Bailes no suņa var palīdzēt pārvarēt profesionāls kinologs
Ko darīt ģimenei, kura bērnu baiļu dēļ nonākusi strupceļā – sapnis par suni nevar piepildīties. Arī apmeklēt vietas, kur ir dzīvnieki, ir grūti.
Tiešām - privātmāja, ģimene un suns ir skaistas un draudzīgas dzīves piemērs. Bet, ja bērns baidās no suņiem - paliek nemierīgs, kliedz, raud, slēpjas -, domas par suni var atmest uz ilgāku laiku. Bet šī problēma obligāti ir jārisina.
Protams, meklēt risinājumus var, konsultējoties ar draugiem, radiem, internetā vai žurnālā. Taču vispareizāk būtu vērsties pēc palīdzības pie profesionāla kinologa – suņu uzvedības speciālista, kas ikdienā strādā ar šāda veida problēmām.
Jevgēnija Ostroga norāda, ka jāatšķir, vai tās ir bailes vai fobijas. Lielākā daļā baiļu nāk no bērnības, piemēram, kad bieži tiek teikts – neaiztiec sunīti, iekodīs! Vecāku aizrādījumi paliek bērna zemapziņā un vēlāk pārveidojas par bailēm no suņiem.
Labā ziņa - bailes no nezināmā ir cilvēkam dabiska parādība. Un tikt ar tām galā ir vieglāk nekā ar fobijām, kuras izraisa nepatīkama pieredze vai kāds nopietns starpgadījums. Šādā gadījumā kinologs nepalīdzēs un būtu vēlams griezties pēc palīdzības pie psihoterapeita.
Tieši suņu skolas un treneri, kas strādā ar cilvēku un suņu kontaktu dibināšanu, būs pareizā izvēle baiļu pārvarēšanai.Suņu skolā viss sākas ar sarunu, tad jāķeras pie prakses. Pavērot - kā nodarbojas, komunicē kucēni, jau audzināti pieauguši suņi, kas ir nosvērti un neuzvedas pārlieku emocionāli.
Kāds var iedomāties par patversmes apmeklējumu, taču kinologi neiesaka to darīt - nereti dzīvnieki tur ir pārlieku satrauktā stāvoklī un bez pozitīvas pieredzes ar cilvēku. Arī suņa iegāde cerībā, ka bailes pāries, būs milzīga kļūda.
Veterinārārste, dzīvnieku uzvedības eksperte Jevgēnija Ostroga: „Protams, kādam varbūt veiksies un viss būs labi. Bet, ja ir slikta pieredze vai pieredzes nav, grūti iedomāties, kā var audzināt suni.”
Ja ģimenē kādam ir bailes no suņiem, nav vērts ar spēku tās pārvarēt, pierunāt bērnu komunicēt ar suni. Sākumā problēma jārisina bez dzīvnieka. Tam, kas bailes ir pārvarējis un ir gatavs īstenot sapni par četrkājaino draugu, ir vēlreiz jāapdomā sava izvēle. Dzīvnieka iegāde ir atbildīgs, nopietns solis. Ir jābūt gatavam rūpēties, audzināt suni, arī ārstēt. Tā nav rotaļlieta, bet ģimenes loceklis, kas dzīvos ilgi, tāpēc tik svarīgi ir pareizi izvēlēties suņa šķirni vai arī raksturu, lai dzīve kopā sagādātu prieku un gandarījumu un lai visi ģimenes locekļi - arī četrkājainie - justos laimīgi.
*
Gaišreģe: Dzīvnieki sajūt smalkās enerģijas
Melns kaķis gaišreģes mājās – mistika jeb sakritība? Vai dzīvnieks, kurš pieklīdis, patiesībā ieradies, lai izglābtu mūs pašus?
Cilvēki atņem enerģiju, bet dzīvnieki – dod. Dziedniece un gaišreģe Agnese Ziediņa-Zariņa un viņas vīrs Jānis šim teicienam piekrīt. Zariņu paspārnē ir ne tikai divi suņi un kaķis, bet arī bruņurupucis, papagaiļi, zivtiņa un pat gliemezis! Citiem mājās gliemeži ir lieli kaitnieki, bet Zariņi gliemezim atdod mājas mīluļa godu.
Pie Agneses pēc palīdzības un atbildēm dažādos dzīves jautājumos vēršas daudzi. Tāpēc visai negaidīts likās viņas lēmums pirms gada pārcelties uz laukiem 120 kilometru no darbavietas Rīgā.
„Rīgā man vairāk bija grūti un arī kaut kādos privātmāju rajonos man būtu diezgan grūti, jo tur cilvēki ļoti tuvu; jo tālāk viens no otra, jo labāk,” uzskata Agnese Ziediņa-Zariņa.
Dzīve laukos viņai šķiet labāka. Nekas neatsver tīro gaisu, plašumu un skatu, par ko daudzi rīdzinieki vien sapņo. Pirmie pārbaudījumi bija gluži parasti – uzbūvēt siltumnīcu, iestādīt kartupeļus un pierast pie dārza darbiem. Un skat – ekoloģiskie gurķi jau rokā! Tomēr kaut kā pietrūka – katrās lauku mājās jābūt arī dzīvniekiem. Rīgā ģimenei bija bruņurupucis, zivtiņa, papagaiļi, gliemeži, arī hameleons. Pārceļoties kompānijai pievienojušies arī divi suņi – Lavanda un Buča, kā arī kaķis vārdā… Kaķis.
Pirmais ieradās baltais samojeds Buča – Jāņa sapņu suns. Dienu vēlāk mājās ienāca runcis – saskanīgam krāsu kontrastam balts pret melnu. Plāns par suni sargu un kaķi mednieku izgāzās – abi savus pienākumus aizvieto ar rotaļām.
Melns kaķis gaišreģes mājā – izklausās pēc mistiskas filmas ainas. Lai gan kaķis ikdienā klientus nepieņem, arī viņam ir sava veida spējas…
„Mazais dziednieciņš viņš ir, viņš ir tāds jūtīgs, ja kādam kaut kas sāp, tad viņš nāks tur pagulēs. Viņš momentā sajūt vājās vietas,” atzīst Agnese.
Kad melnais kaķis savu vietu Zariņu ģimenē bija atradis, durvis tika atvērtas vēl vienam sunim – šoreiz Agneses sapņu mīlulim stafordšīras terjeram Lavandai. Ar viņas dresūru Agnese darbojas nopietni – un tieši tas reiz palīdzējis izglābt pašu papagaili, kas izlidojis no būrīša.
Kā mini zoodārzs savā starpā sadzīvo? Izrādās, saimniece un kaķis nav vienīgie ar pārdabiskām spējām apveltītie ģimenes locekļi. Arī Lavanda redz parastam cilvēkam nesaskatāmas būtnes – piemēram, spokus.
Jānis stāsta: „Tur, kur Agnese redzēja to spoku, tur arī suns skatījās tieši uz to pašu punktu un agresīvi rēja, viņš tā rēja, rūca zobus atņirdzis.”
Agnese piebilst: „Viņai kaut kas svešs, un viņa nesaprot, kas notiek, kāpēc tur tāds, nu, protams, cita enerģētika, jo tas nav cilvēks, tas ir kaut kas cits.”
Nereti dzirdēts, ka dzīvnieki pirmie sajūt briesmas. Suņi bēg no vietām, kur tuvojas zemestrīce, ziloņi pirms cunami meklē, kur pakāpties augstāk un putnu bari, nākot viesuļvētrām, pamet pilsētas. Lai gan zinātnieki to skaidro ar cilvēkam nedzirdamām, bet dzīvniekiem jūtamām skaņu frekvencēm, zvēri var brīdināt arī par gluži personisku nelaimi – piemēram, auto avāriju.
Tieši tā ar Agnesi sazinājās draudzenes papagailis: „Viņš tā kā iekšēji cēla paniku, viņš kluss bija, tā jau viņš nekliedza, bet vienkārši iekšā viņam bija panika, ka vajadzētu… Tā kā caur domām tādā smalkā līmenī centās pateikt…”
Jānis atceras kādu gadījumu: „Iznāca meža zvērs, apstājās, nepaspēja nobremzēties un ietriecāmies viņā un Agnese teica, ka putns visu laiku esot devis ziņu, ka vajag piesardzīgāk braukt.“
Bet dzīvnieku domas ir iespējams arī nolasīt. Un mīluļi var būt gan kā atvērta, gan aizvērta grāmata.
Ja Buča sākumā negribēja kontaktēties, tad Lavanda Agnesei daudz labprātāk ļāva sevi nolasīt:
„Es jau no paša sākuma zināju, ko viņš [suns] grib, kad viņš grib ārā, ko viņam vajag, kas viņam pa vainu, kāpēc viņš uzvedas tā un ne savādāk.
Dzīvnieki to dara un mēģina dot cilvēkiem kaut kādas norādes, bet lielāko daļu cilvēks nesaprot - ko tas dzīvnieks no viņa grib un kāpēc viņš uzvedas tā vai savādāk."
Par to pārliecinājies arī Jānis: „Ir bijis, ka Agnese kaut kādu laiku nav mājās, viesojas pie kāda, tad viņa man zvana vai raksta, vai dzīvnieki ir pabaroti. Es viņai uzrakstu, ka jā, lai gan neesmu to darījis. Viņa – tiešām?? Es jūtu, ka nav! Labi, eju tad barot uzreiz…”
Agnese uzskata, ka dzīvnieku enerģētika ir balta – viņi to neprot sabojāt atšķirībā no cilvēkiem, kuru sliktās domas un darbi iekšēji krājas cits pēc cita:
“Viņš visu laiku domā, kā viņam kāds kaut ko apēda, nozaga, atņēma, nodarīja pāri un tā tālāk, un viņš sevi visu laiku uzvelk ar to un visu laiku noslāņo savu zemapziņu nepārtraukti ar jauniem tādiem blokiem. Dzīvniekiem tā nav, ja bija viņam kaut kas, notika, viņš jau aizmirsa un dzīvo tālāk.”
Zariņi ir vienisprātis – dzīvniekos ir vairāk cilvēcības nekā cilvēkos. Jo cilvēcība nāk no sirds, kas dzīvniekam vienmēr ir atvērta savam saimniekam – lai kā tas pret viņu izturētos: “Cilvēkiem būtu daudz ko mācīties no suņiem, kaķiem, citiem zvēriem. - Man vienmēr tā šķitis, ka, ja cilvēks nemīl dzīvniekus, tad tas nav labs cilvēks īsti; ja viņš to uzskata par apgrūtinājumu un domā, ka tas dzīvnieks viņam tikai traucēs, tas ir kaut kāds rādītājs par to, kas darās cilvēkā pašā.”
