"Man bija pirmās zivtiņas, divas mazas zivtiņas, Zeltiņš un Melnīte, jo viena bija oranža, otra - melna. Pēc zivtiņām man bija kāmītis. Tad jau man nāca degu, man bija žurkas. Tad man nopirka lielāku akvāriju. Bija simts litru akvārijs, un tā aizgāja, aizgāja, aizgāja, un tad vienā brīdī sapratu, ka tā māja, lai arī cik viņa ir liela, viņa paliek par mazu un vajag pāriet kaut kur ārā no mājas ar tiem visiem zvēriem," stāsta mini zoo “Silavas” saimnieks Didzis Dreimanis.
Kuplajam pulciņam pievienojās cāļi un truši. Vēlāk ieradās arī cūkas, zirgi un kazas. Teritorija plaša, un vietas pietiek. Bet vai dēla aizraušanās ar dzīvniekiem bija pa prātam arī mammai un tētim?
"Mani vecāki vienmēr ir piekopuši tādu audzināšanas metodi - bērnam neko nepiespiest, bērnam neko neaizliegt, jo paša pieredze ir vislabākā mācība, un tāpēc man nekas nav aizliegts, protams, es nesaku, ka māte vienmēr ir bijusi pārlaimīga par to, ka man ir visi tie dzīvnieki, bet nekad tā nav bijis, ka man pasaka: "Nē, tu to nedrīksti!" turpina Didzis. "Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc tagad man visa kā ir tik daudz un kāpēc tagad ir tas mini zoo."
Ar savu domāšanu Didzis vienmēr atšķīrās no vienaudžiem. Viņš labprāt izvēlējās dzīvnieku, nevis cilvēku kompāniju – jo ne vienmēr varēja atrast labus sarunu biedrus savā vecumā.
"Es zinu, kad parasti skolā meitenes - oi, tev mājās ir mazi trusīši, mēs brauksim, skatīsimies, oi, tev ir kāmītis, oi tev ir šinšila, oi, tev ir degu! Es vienmēr esmu domājis vecāk, nu tā, ka es ļoti labi kontaktējos ar cilvēkiem, kuriem ir 25, 27, 30 gadi, bet man ir ļoti grūti kontaktēties ar cilvēkiem, kuri ir manā vecumā. Man tūlīt būs divdesmit martā," stāsta Didzis.
Prasme komunicēt un ieklausīties pieredzējuši cilvēku padomos palīdzējusi Didzim izveidot savu mini zoo, kas atklāts pagājušā gada maijā.
Te mājas atraduši ēzeļi Lucifers, Fulle un Leksus. Arī strausi Pupsiks un Bucis. Kopā ar poniju Lotti, zirgiem Ansi un Mikiju, te arī ir bariņš aitu, kazu, zosu, trušu un nūtriju.
Krāšņākais jaunpienācējs ir lama Rastrelli. Turklāt katram ir savs stāsts, kā dzīvnieks šeit nonācis – lielākoties zvēri nav pirkti, bet gan dāvināti vai izglābti.
"Ir kaziņas, divas kaziņas - Sāra un Maša, ko man uzdāvināja cilvēki no Ventspils. Tad aitas man iedeva viens onkulis, arī tāpatās, kad kaut kad atdosi jērus, nu, arī tāda pa pusei dāvana, pa pusei - nē. Man ir trusis, ko man atveda pašvaldības policija, jo viņš dzīvoja pa Saldus centru brīvā vaļā. Kaut kā viņu noķēruši un atveduši. Tad ir truši, kas ir dāvināti, kas ir paglābti. Tas dzīvnieks, ja viņš pie manis ir, ja tas zvaigznājs ir tā sakārtojies, ka man viņu piedāvā, tad man viņš ir jāpieņem, es nevaru pateikt vienkārši nē," uzsver Didzis.
Tikpat nejauši pie laimīgas dzīves tikuši arī suņi Otello un Džesija. Kad saimnieka zvēru bariņš kļuva lielāks, radās jauna problēma – kā dzīvniekus pasargāt no lapsām. Internetā Didzis uzgāja sludinājumu ar diviem takšu kucēniem Kazdangā – un, kā izrādījās, izglāba tiem dzīvību.
Taksīši par sargsuņiem nekļuva. Džesijai jo īpaši patīk atrasties saimnieka tuvumā, kur vienmēr var justies droši. Tādēļ mini zoo apsardzes funkcijas pilda zirgs Mikijs.
Turklāt Mikijam darbs ir bieži – lai vai kāds būtu žogs, dažkārt gadās, ka mini zoo iedzīvotājs izmūk ārā. Un, ja tas ir strauss, kurš jož uz meža pusi ar septiņdesmit kilometriem stundā, stress ir pamatīgs… Par laimi, Didzim ir labi kaimiņi, kas vienmēr paziņo, ja kāds dzīvnieks ieklīdis svešā sētā…
"Laukos jau visi visus zina, tāpēc jau tie ir lauki. Pilsētā tad, kad Rīgā dzīvoju, es nezināju, kas man dzīvo pretī pa labi, pa kreisi un virs manis un zem manis. Bet te jau visi visus zina," skaidro Didzis.
Tieši tā – Didzis pāris gadus pavadījis arī pilsētā, kur kļuvis par pianistu un mācījies aktierspēli. Šobrīd viņš ir pilna laika students Latvijas Lauksaimniecības Universitātē, mācoties par ciltslietu zootehniķi. Kā apvienot mācības, mini zoo uzturēšanu un mākslu? Pavisam vienkārši – neticot frāzei “man nav laika”.
"Man ir vienkārši cits skatījums uz dzīvi, es pilnīgi savādāk skatos uz pilnīgi visu, gan uz valsts pārvaldes sistēmām, gan uz mīlestību, gan uz naudu, uz biznesu, uz visu skatos pilnīgi savādāk nekā citi," uzsver mi ni zoo saimnieks.
Taču, lai vai kas dzīvē notiktu, svarīgākie ir un vienmēr būs dzīvnieki.
"Arī tad, kad es ļoti īsu laiku strādāju algotu darbu, tad, ja man kaut kas notika manā mini zoo, tad prioritāte bija tā. Es piezvanīju priekšniecei un pateicu, ka nebūšu, jo man dzīvnieki vienmēr bijuši prioritāte," stāsta Didzis. "Lai piepildītu savus sapņus, nepārtrauktu attīstību vajag, nevar apstāties nevienā brīdī. Man ir bijušas kaut kādas trīs brīvdienas kopš pirmā maija, jo nu nav laika apstāties."
Dzīvniekmīlestība ir tikai viena puse – otra ir bizness. Lai kaut kas izdotos, Didža formula ir vienkārša – kripatiņa nekaunības, sauja harizmas, spēja pārliecināt – un visam pa virsu dziļa mīlestība pret to, ko dari. Un, ja cilvēki mēdz pievilt, tad ar Silavu iemītniekiem viss ir vienkārši!
"Par nevienu cilvēku nevar garantēt, ka viņš būs uzticīgs tev līdz mūža galam. Ne par savu otro pusīti, ne par savu labāko draugu, nu tu nevari pateikt, ka viņš tev būs uzticīgs. Bet par savu suni es varu garantēt, ka viņš mani nepametīs līdz sava mūža galam, viņš nekad nepievils, nekad neaizvainos. Un tas ir tas, kas man dzīvniekos visvairāk patīk, tāpēc es labāk arī komunicēju ar viņiem nekā cilvēkiem," atzīst Didzis.
