Izvēloties kucēnu, vispirms ir jānovērtē tā spalva – tai jābūt spīdīgai, veselīgai. Spalvai jābūt arī ap acīm. Savukārt austiņām jābūt tīrām – bez auss sēnītes vai citu slimību pazīmēm. Acis nedrīkst būt duļķainas. Tām jābūt tīrām un dzidrām. Īpaša uzmanība jāpievērš kucēna puncim – vai viņam nav brukas, kā arī – pašai miesasbūvei.
"Lai viņš nav pārāk tievs – ja viņam ir iekritis vēderiņš, jāpievērš uzmanība, vai, ja vēderiņš ir uzpūties pārāk liels, tas nozīmē, ka varētu būt tārpu invāzija. Asti mēs varam iztaustīt. Nedrīkst būt nekādi sabiezējumi. Ja ir sabiezējumi vai aste ir stīva, nav lokana, tad nākotnē varētu būt problēmas ar mugurkaulu. Tāpēc mēs pievēršam uzmanībutam, kā sunīts asti kustina, cik tā lokana, vai nav bijusi lauzta," stāstīja suņu audzētāja Diāna Kontakēviča.
Tāpat jāpievērš uzmanība mutes stāvoklim – vai kucēna smaganas ir veselīgā rozā krāsā, nav iekaisušas tumši sarkanas vai pretēji – pārāk bālas.
Nākamajam kucēna saimniekam ir visas tiesības iepazīties ar viņa mammu, jo pēc mammas veselības stāvokļa var spriest par viņas lolojumu.
"Viņai varētu būt mazāk apspalvojuma tādēļ, ka barojusi mazuļus. Bet tas nenozīmē, ka jābūt kaut kādai plikai vai neveselīga izskata. Noteikti jābūt iespējai, ka mamma ļauj šos mazuļus jums aiztikt, apskatīt bez agresijas pazīmēm no mammas puses, jo savādāk tā būs pirmā pazīme, ka mazuļos var iedzimt agresija," teica Kontakēviča.
Ja audzētājs atsakās rādīt kucēna mammu, tas nozīmē, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu, un tādā gadījumā Kontakēviča iesaka suni tur neizvēlēties.
Kinoloģe Jūlija Elsa jaunajiem suņu saimniekiem iesaka ar audzētāju sarunāt divas lietas. Pirmkārt, lai mazajam suņukam audzētājs iedod līdzi kādu mīļlietiņu – vislabāk sedziņu, kas saglabājusi iepriekšējo māju smaržu un mazulim saistās ar mammu.
Otrkārt – ierastā barība, ko suņuks ēdis līdz šim, audzētājam ir jāiedod līdzi pirmajām trim dienām. Braucot pēc suņa, jānodrošinās ar dzīvnieku pārvadāšanas būrīti vai īpašo drošības siksnu.
"Ļoti forši būtu kucēnu paņemt uz rokām, aizvest uz rokām līdz mājām. Jo viņš jutīsies nedroši pirmo reizi lielā ceļojumā. Tad ir labi, ka tuvāk pie jums," sacīja Elsa, iesakot pēc kucēna braukt divatā.
Jaunajās mājās kucēns parasti vēlas pamazām izzināt un aplūkot jauno dzīvesvietu, tad ir īstais laiks šeit pirmo reizi iedot viņam padzerties.
"Noliekam viņam ūdens trauku redzamā vieta, kur plānojat, kur tas stāvēs. Izvēlamies tādu bļodiņu, kas stabilāka, smagāka, lai nevar apgāzt. Plastmasas bļodiņu grauzīs. Nebūs tik ērta. Izvēlamies, kas ir metāla, vai smagākas," stāstīja Elsa.
Ja ir privātmājas dārzs vai dzīvoklis pirmajā stāvā, ir ērtāk iemācīt kucēnu nokārtoties arī bez īpašajiem paklājiņiem.
Par kucēnu vēlmi visu pārbaudīt ar zobiem jāatceras, arī iegādājoties pirmo gultiņu, tāpēc noteikti nav prāta darbs izdot par to veselu kapitālu. Galvenais – kucēniem patīk, ja gultai ir maliņas.
"Viss, ko kucēns gribēs vismaz pirmās trīs dienas, tas ir būt blakus saimniekam. Pirmās naktis mēs pat varam gulēt viņam blakus, guļvietu kaut kur tuvumā noliekot blakus tur, kur es guļu. Gultā mēs viņu neņemsim, ja negribēsiet, lai suns pēc tam guļ gultā," teica kinoloģe.
Pretēji dažādiem aizspriedumiem Jūlija vienmēr saviem kucēniem iegādājas būri. Ieaudzinot pareizo attieksmi, suns neuztvers to kā cietumu, bet kā patvērumu. Kad suņuks ir paēdis un izstaigājies, viņš var atpūsties būrī.
Mazulim viss – gan zeķes, gan čības, gan galda kājas – ir rotaļlietas. Tāpēc saimnieka uzdevums ir iemācīt kucēnam, kas ir rotaļlieta, ar ko drīkst spēlēties, bet ar kādām – ne.
Rotaļlietām jābūt pieejamām visu laiku un pēc iespējas dažādākām. Īpaši Elsa iesaka tās mantas, kur var ielikt barības graudiņus. Kucēns būs nodarbināts, aizņemts un liks mierā saimnieka iemīļotās čības vai zeķes.
Drīz pēc kucēna ienākšanas mājās būtu vēlama tā vizīte pie veterinārārsta.
