Vai 65 kilogrami gadā ir daudz vai maz, ir atkarīgs no mēroga, kurā salīdzina. Piemēram, Indijā viens iedzīvotājs apēd 5 kilogramus gadā, kamēr Amerikas Savienotajās Valstīs viens iedzīvotājs apēd 124 kilogramus gadā. Latvijā gaļas patēriņš ir stabils, un pagaidām neizskatās, ka tas varētu būtiski samazināties. 2015. gadā vidēji viens cilvēks apēda 64,10 kg, 2016. gadā 67 kg un 2019. gadā 64,94 kg.
"Rimi Latvia" ārējās komunikācijas vadītāja Inga Bite norāda, ka šī brīža ekonomiskajā situācijā cilvēki joprojām pērk gaļu, taču vairāk izvēlas lētākus gaļas veidus. "Piemēram, ja cilvēki pērk gan cūkgaļu, gan vistu, tad mēģina skatīties uz gaļām, kas ir ar kauliņu, vistas šķiņķītis ar kauliņu vai vistas stilbiņš, vai spārniņš. Gaļu grib saglabāt, skatās lētākus gaļas veidus," norāda Bite.
Vides organizācijas un pētnieki ir vienisprātis, ka vides un klimata, un līdz ar to arī mūsu interesēs ir mazināt gaļas patēriņu. Gaļas ražošana atstāj būtiski lielāku ietekmi uz vidi nekā augu valsts produktu radīšana.
"Jāpatur prātā ražošanas ķēdes garums. Augu valsts produktiem tas ir īsāks – izaudzē produktu un viss. Bet, ja mēs skatāmies uz gaļu un citiem dzīvnieku valsts produktiem, tad tā ķēde ir daudz garāka. Tāpēc ka vispirms ir nepieciešams dzīvnieks," skaidro izaicinājuma "Neapēd zemeslodi" koordinatore Lilita Kenta. Dzīvnieka audzēšana nozīmē, ka nepieciešama ne tikai vieta, kur audzēt, bet dzīvnieks ir arī jābaro katru dienu līdz pat tā pēdējai stundai. Tas nozīmē, ka
uz karbonādes sirdsapziņas ir ne tikai pati lopiņa audzēšana, bet arī minerālmēsli, pesticīdi, ūdens, zeme un galu galā arī darbaspēks, kas patērēts, audzējot barību dzīvniekam.
"Ja raugāmies uz kalorijām, tad, lai no liellopa gaļas saņemtu 2 kalorijas, govij vispirms ir jāiebaro 100 kalorijas. Tas vienkārši ir ļoti izšķērdīgi," norāda Kenta.
Turklāt dzīvnieki nereti tiek baroti ar produktiem, kas audzēti citos pasaules reģionos.
Piemēram, ja Latvijā audzētu cūku baro ar soju, kas audzēta izcirstā lietusmežu teritorijā, mēs zināmā mērā tik un tā esam atbildīgi par lietusmežu izciršanu.
Sojas audzēšanas dēļ izcērt vai nodedzina Amazones mežus, un lielākoties soju audzē, lai pabarotu lopus, nevis lai sagādātu sojas cīsiņus vai sojas pienu. Tāpat gaļas audzēšana rada lielu siltumnīcas efekta gāzu apjomu. Visvairāk rada liellopa audzēšana – tie ir 36 kilogrami CO2, lai radītu 1000 kilokaloriju vērtu liellopa gaļu. Tiesa, to mēs Latvijā ēdam ļoti maz – apmēram 1 kilogramu gadā. 1000 kilokalorijas no latvietim daudz iecienītākās vistas un cūkgaļas radītu aptuveni 5 kilogramus CO2. Salīdzinājumam – 1000 kaloriju vērtām olām tie ir 3 CO2 kilogrami, banāniem 1,4 kilogrami, rīsiem – 1,2 kilogrami, kartupeļiem un kviešiem – 0,6, pākšaugiem – ap 0,5 kilogramiem.
Taču pastāv arī veids, kā audzēt lopus gaļai un panākt pretējo – radīt labumu un veicināt bioloģisko daudzveidību. Tie ir lopi, kas nogana dabiskās pļavas.
"Dabiskās pļavas, kas ir liela un izcila dabas vērtība, izzūdot tradicionālajai lauksaimniecībai, arī iet bojā. Latvijā tā ir dzīvotne, kuru var pieskaitīt pie izzūdošām. Tā vislabāk atjaunojas tad, ja tajā ganās lopiņi. Ja ganās lopiņi, rodas gaļa," skaidro Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa. Dzīvnieku klātbūtne veicina bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos šajos zālājos, kas citādi būtu grūti pieejami apsaimniekošanai, jo, ja tiem ir grūti piekļūt, tos nav iespējams nopļaut.
"Šādā veidā, jāuzsver, ka, ekstensīvi audzējot lopus dabiskajās pļavās, mēs iegūstam gan dabai draudzīgu steiku, gan palīdzam izglābt pļavu. Protams, šī gaļa nebūs pieejama katram un trīsreiz dienā. Tāpēc mūsu kā Latvijas Dabas fonda aicinājums būtu tāds – kopumā gaļas patēriņu samazināt, bet izvēlēties gaļu ēst reti un tad lūkoties uz gaļas izcelsmi," stāsta Brizga-Kalniņa.
Šobrīd nav viena vienota sertifikāta, kas liecinātu par to, ka lopiņš ēdis zāli, nevis cita veida barību. Tomēr skaidrs, ka ražotājs par to mēģinās paziņot pircējam – vai nu pastāstot personīgi, vai uzrakstot uz iepakojuma. Katrā ziņā – nejauši tikt pie šādas gaļas nevar, jo tā ir niecīga daļa visas produkcijas.
Bet jāteic, ka ar šobrīd tirgū pieejamajiem produktiem ir gana, lai cilvēka organisms varētu iztikt vispār bez gaļas. Tiesa, tas nenozīmē ēst tikai salātu lapas un tomātus.
Ko tad ēst gaļas vietā? Uztura speciāliste Ksenija Andrijanova norāda, ka labākā alternatīva gaļai pēc aminoskābju satura ir pākšaugi un īpaši soja. Bet pākšaugos, piemēram, lēcās, pupās, pupiņās mazliet iztrūkst viena no aminoskābēm – metionīns. Taču to varam kompensēt, pieliekot pākšaugiem klāt citus produktus, piemēram, apēdot pākšaugus ar rupjmaizi vai ar pilngraudu produktiem – rīsiem, griķiem vai auzu pārslām.
Tāpat arī B12 vitamīns ir sastopams tikai dzīvnieku izcelsmes produktos, tāpēc, atsakoties no tiem, tas būtu jāuzņem ar uztura bagātinātājiem. Tāpat uzmanīgam jābūt ar dzelzs uzņemšanu, jo dzelzs augu pārtikā un dzīvnieku izcelsmes pārtikā ir divās dažādās formās.
Tas, kas ir dzīvnieku pārtikā, ir hema dzelzs, bet augu izcelsmes pārtikā nehema dzelzs. "Hema jeb dzīvnieku dzelzs uzsūcas krietni labāk nekā augu valsts produktu. Bet tur arī ir viens paņēmiens, kā var nodrošināt labāku dzelzs uzsūkšanos – uzņemt augu valsts produktus ar C vitamīnu saturošiem avotiem. C vitamīns ļoti daudz ir upenēs, kivi, citrusaugļos. Līdz ar to cilvēks var veidot produktu kombinācijas, kas palīdzēs labāk nodrošināt tā uzsūkšanos," norāda Andrijanova.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
