Kas ir lielā, raibā kompānija – zvirbuļveidīgie

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Vārds "zvirbuļveidīgie", cilvēkam, kurš neorientējas ornitoloģijā, visticamāk, izraisa asociāciju ar zvirbuļiem. Lielā mērā – pamatoti izraisa, jo daudz kas kopējs ar zvirbuļiem un kopējs citam ar citu, protams, ir visiem zvirbuļveidīgajiem. Kas ietilpst šai kompānijā? Atbilde: zvirbuļveidīgo putnu kārtas pārstāvji. Tomēr jāatceras: jebkurš zvirbulis allaž ir zvirbuļveidīgais, bet ne katrs zvirbuļveidīgais vienmēr ir zvirbulis.

Var teikt arī tā: vārds "zvirbuļveidīgais" nav sinonīms vārdam "zvirbulis". Jā, jo zvirbuļveidīgo putnu kārtā zoosistemātiķi iekļāvuši visai dažādus, ārēji pat savstarpēji uzkrītoši atšķirīgus lidoņus, vairākumam no kuriem vizuālu līdzību ar zvirbuļiem nav īpaši daudz.

Zvirbuļveidīgo putnu kārta sadalīta trīs apakškārtās, tajā ir ietilpst ļoti daudzas dzimtas, daļā no kurām – daudzas ģintis. Tas izskaidro šīs kārtas daudzveidīgumu. Latvijā sastopamie zvirbuļveidīgie putni visi pieder dziedātājputnu apakškārtai. Tie  pārstāv vairāk nekā 20 dzimtas. Pie mums konstatēto šajās dzimtās ietilpstošo sugu skaits krietni pārsniedz simtu. Tātad zvirbuļveidīgie ir gan daudzveidīga, gan Latvijā visnotaļ dāsni pārstāvēta un jāpiebilst – plaši (dažādās dzīvotnēs) sastopama putnu kārta.

Baltā cielava
Baltā cielava

Kopumā zvirbuļveidīgos nereti mēdz raksturot, izmantojot frāzi "mazi un vidēji lieli putni ar samērā nelielu knābi". Jāpiekrīt – daži tiešām ir mazi. Mazākie šīs kārtas pārstāvji Latvijā – zeltgalvītis, sārtgalvītis un paceplītis. Lielākie šīs kārtas pārstāvji – vārnveidīgo dzimtai piederīgie. Visprāvākais no tiem ir krauklis. Raugoties uz kraukli, ne vienam vien cilvēkam varētu būt grūti izlemt: atzīt viņu par "vidēji lielu" vai tomēr par "lielu".

Neskaitot vārnveidīgos, populārākie jeb vispārzināmākie zvirbuļveidīgo kārtas pārstāvji Latvijā, manuprāt, ir mājas strazdi, žubītes, bezdelīgas, mājas čurkstes, baltās cielavas, lauku cīruļi, vairāku sugu mežstrazdi un zīlītes.

Mūsu faunas zvirbuļveidīgos pārstāv arī svilpji, mazie svilpji, somzīlītes, zaļžubītes, garastītes, dižknābji, akmeņčakstītes, zīdastes, dzilnīši, mizložņas, ūdensstrazdi, peļkājītes, visvisādi ķauķi, stērstes, čipstes, mušķērāji, erickiņi, čakstes, pat vālodzes un vēl šādi tādi lidoņi.

Garastīte
Garastīte

Kā atklāj kārtas kopējais nosaukums, tajā, protams, ietilpst arī iepriekš jau pieminētie un visiem, cerams, zināmie zvirbuļi – divu Latvijā sastopamo zvirbuļu dzimtas sugu pārstāvji: mājas zvirbuļi un lauku zvirbuļi.

Daļai zvirbuļveidīgo putnu ir ne vien samērā neliels, bet arī smails, tievs knābis. Tas nemaz nelīdzinās zvirbuļa druknajam knābim! Loģiski: ja jau, kā noskaidrojām, kārtā ietilpstošie putni paši ir cits no cita atšķirīgi, arī viņu knābji – dažādi.

Dažādi knābji – tas vedina domāt: dažādai jābūt arī pamatbarībai. Daļas zvirbuļveidīgo putnu knābis piemērots daudzveidīgu barības objektu, tostarp, augļu un sēklu apstrādei. Gandrīz visi sēklu ēdāji pārtiek arī no gaļas, tāpēc nokristīsim viņus par visēdājiem.

Savukārt tie zvirbuļveidīgie, kuriem knābis ievērojami smailāks, tievāks, pārsvarā barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem un citiem  sīkiem dzīvniekiem. Tādu smailknābju šai kārtā netrūkst. Viņi praktiski nekad neuzņem veģetāru ēdienu. Pie sugām, kuras pārtikai izmanto tikai nelielus kustoņus, pieder, teiksim, dažādi ķauķi, cielavas, erickiņi, mušķērāji, lakstīgalas, vālodzes, bezdelīgas, čurkstes un šādi tādi citi zvirbuļveidīgie. Lai gan kukaiņi nav vienīgie sīkie radījumi, kas nonāk viņu knābjos, šos pieņemts dēvēt par kukaiņēdājiem.

Lauku Zvirbulis
Lauku Zvirbulis

Vairākums no mūsu valstī ligzdojošo zvirbuļveidīgo sugām ir gājputni, tātad viņiem ir divi areāli – ligzdošanas areāls un ziemošanas areāls, tāpēc šiem dzīvniekiem nākas veikt regulāras sezonālās migrācijas. Ir arī sugas, kurām piemīt tieksme aukstajā sezonā klejot labākas dzīves meklējumos.

Ziemas periodā, kamēr zvirbuļveidīgie gājputni atrodas siltajās zemēs un kamēr klejotāji klejo, viņu radinieki nometnieki, piemēram, gandrīz visu sugu vārnveidīgie un abu sugu zvirbuļi, gaida pavasari kopā ar mums Latvijā.  

Ne vienas vien sugas zvirbuļveidīgo gājputnu tēviņiem piemīt tieksme atgriezties no siltajām zemēm un klejojumiem šķiltenē zināmu laiciņu pirms mātītēm. Atgriezušies un izraudzījušies vietu bērnkopībai, viņi nespēj (un necenšas) apslāpēt dziņu skandināt dziesmas, kuru uzdevums nav (lai kā mums to gribētos) priecēt cilvēku ausis. Tēviņu pasaulē raidīto melodiju mērķis: sniegt akustisku vēstījumu sugas brāļiem, ka vieta aizņemta, un sugas māsām, ka vieta izraudzīta – sak`: lūdzu, šurp!

Zvirbuļveidīgo putnu vairākumam raksturīgs vismaz sezonāls uzticīgums ligzdošanas partnerim jeb, zinātniski sakot, šie lidoņi veido monogāmus pārus. Visām šīs kārtas sugām raksturīgi, ka no to olām izšķiļas pavisam bezpalīdzīgi, kaili, akli mazuļi. Vecāki uzņemas un saglabā par bērniem atbildību, kamēr pēcnācēji ir pilnīgi izauguši, attīstījušies, apmācīti, tātad spējīgi par sevi rūpēties paši. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti