Latvijā ir salīdzinoši daudz sugu, kas uzskatāmi par amfibiotiem, vērtēja Ozoliņš. Viņš norādīja, ka tas nenozīmē tikai labas peldēšanas prasmes, bet to, ka šie zīdītāji ir pilnībā atkarīgi no abām vidēm.
“Tas nenozīmē tikai to, ka viņi veiksmīgi prot pārvietoties gan ūdenī, gan uz sauszemes, bet arī ka gūst kaut kādu labumu,
resursus, savai dzīvei obligātus priekšnosacījumus, atrodoties šajā vidē un pārmaiņus mainot gan ūdeni, gan sauszemi savās ikdienas gaitās,” paskaidroja Ozoliņš.
Amfibioti, kas ir vienlīdz atkarīgi no abām vidēm, Latvijas faunā ir bebri, ūdri, lielais ūdenscirslis, ūdensžurkas, Amerikas ūdele, uzskaitīja Ozoliņš. Tas, pie kādām ūdenstilpēm šie dzīvnieki izvēlas mājot, atkarīgs gan no sugas, gan katra dzīvnieka individuāli.
“Ūdri barību meklē un dodas savās gaitās, sākot no vismazākās ūdenstecītes vai atsevišķa dīķīša, saimniekam par nelaimi, līdz pat jūras piekrastei, kur ūdri iepeld diezgan tālu un barojas ar butēm,” stāstīja zoologs.
Amfibiotiem dzīve arī ūdenī, ne tikai uz sauszemes, sniedz trīs priekšrocības. Pirmā ir spēja veikli pārvietoties ūdenī, tostarp nirt un uzkavēties zem ūdens ilgu laiku. Bebri zem ūdens var pavadīt līdz pat 15 minūtēm.
“Otrs ir barības ieguve. Ūdri, arī Amerikas ūdeles un lielais ūdenscirslis ir diezgan atkarīgi no tās barības, ko iegūst tieši ūdens vidē. Dabiskos apstākļos amfibioti bez ūdens iztikt nevar, jo tur ir viņu barība,” skaidroja Ozoliņš.
Bebri savukārt varētu pārtikt arī no krastā augušajiem augiem, bet ziemā tie nav pieejami, tāpēc bebru ģimenes parasti veido barības krājumus, kas ir pieejami un saglabājami, tikai pateicoties ūdenim.
“Trešais moments ir drošība. Amfibioti ūdenī jūtas droši. Tieši bebriem ūdens ir tas, kas aizsargā piekļuvi plēsējiem viņu mazuļiem, un vairošanās sezonā bebriem ūdens ir ārkārtīgi nepieciešams. Ūdens, noslēdzot alas ieeju, darbojas arī kā sargs, kas traucē mazuļiem izkļūt ārpusē, kamēr viņi nav pietiekami pieauguši, jo viņu īpatnējais ķermeņa svars neļauj vēl ienirt,” stāstīja Ozoliņš.
Par spīti prasmēm un pielāgojumiem, kas attīstījušies laika gaitā, šiem zīdītājiem joprojām jāizkāpj arī uz sauszemes ne tikai tāpēc, lai ievilktu gaisu, bet, piemēram, ūdriem nepieciešams arī izžūt. Bebriem ir attīstīts tauku slānis, bet ūdriem tāda gandrīz nav, tāpēc viņu ķermeņa temperatūru, atrodoties ūdenī, nodrošina apmatojums, norādīja zoologs.
“Tāpēc ik pa laikam ir nepieciešams izkāpt no ūdens, izpurināt kažoku, ideāli, ja var izvārtīties sausās smiltīs vai sausā zālē, ziemā irdenā sniegā, un kažoks ir atkal gatavs pasargāt ķermeni no atdzišanas,” paskaidroja Ozoliņš.
