Aizvadītājā nedēļā Rīgas Zooloģiskajā dārzā pulcējās zinātnieki, lai kopā ar ar zoodārza darbiniekiem spriestu, kā barot dzīvniekus, kuri nonākuši nebrīvē no tuvākām un tālākām zemēm. Tas var šķist vieglāk, nekā ir patiesībā, jo šādu dzīvnieku barošana prasa ne tikai ievest dažādus pārtikas produktus, bet arī precīzi tos dozēt.
"Tas ir tiešām liels izaicinājums. Jo vairāk cilvēki iepazīst tēmu, jo šī tēma kļūst sarežģītāka. Jo mēs vairāk uzzinām, jo vairāk saprotam, cik maz zinām. Šī konference bija jau 12. pēc kārtas, ko Eiropas Zoodārzu un akvāriju asociācija organizē, un tā notiek katru otro gadu," norādīja Vītola.
Speciālisti tiekas regulāri, jo zināšanas un uzskati par to, kāds uzturs zoodārza iemītniekiem ir vispiemērotākais, pateicoties pētījumiem un jaunai pieredzei, pēdējo gadu laikā strauji mainās.
"Piemēram, šajā konferencē mani fascinēja lekcija par to, kā barot zivis, kas barojas ar koraļļiem. Man atklāsme bija, ka lielai zivju grupai barības objekti ir baktērijas, kas dzīvo koraļļu rifos, kaļķu nogulsnēs," stāstīja Vītola.
"Tas ir ļoti pārsteidzoši, kā mūsu tehniskās iespējas paver iespējas uzzināt vairāk, sīkāk, precīzāk. Un tas nav tikai par koraļļu rifiem. Mainās arī izpratne par to, kas ir nepieciešams tik populāriem zoodārza dzīvniekiem kā tīģeriem, piemēram.
Tik populāriem dzīvniekiem, kā žirafēm. 24 gadu laikā sapratne par to, kas ir nepieciešams un kādā veidā to pasniegt, ir ļoti mainījusies," viņa uzsvēra.
Zoodārza pārstāve atzina, ka vēl pirms pāris desmitgadēm žirafes visos zoodārzos Eiropā tika barotas ļoti nepareizi.
Žirafe ir lapiņēdājs, kas nozīmē, ka arī nebrīvē tām kvalitatīvi un pietiekamā daudzumā jāpiedāvā lapiņas. Šiem dzīvniekiem ir ārkārtīgi kaitīgi cukuroti augļi, piemēram, āboli, burkāni, banāni.
"Vēl viena atklāsme, ko esmu pamanījusi vairāku 10 gadu laikā, ko dzīvnieku barošanas speciālisti arvien vairāk uzsver, ka barība, respektīvi āboli un burkāni kā populārākie, – tie, ko piedāvā cilvēkiem, paliek arvien saldāki, jo cilvēki vēlas arvien saldākus. Bet zoodārzu dzīvniekiem tieši tāpēc, ka komerciāli ražotie āboli un burkāni ir ļoti saldi, tos izņem no barības devām," norādīja Vītola.
Barības programmas zoodārzos katram dzīvniekam paredz noteiktu kaloriju skaitu dienā, bet rūpīgi tiek izvērtēts arī ēdiena sastāvs – olbaltumvielu, šķiedrvielu, vitamīnu, minerālvielu daudzums porcijā. Un katrai dzīvnieku grupai tas ir ļoti individuāli.
"Konferencē, piemēram, es uzzināju, cik skudrulāčiem svarīgi ir nesaņemt D vitamīnu, ka D vitamīna pārdozēšana rada mugurkaula pārkaļķošanos, un tā ir ļoti liela problēma," atklāja Vītola.
"Protams, būtiski ir ne tikai tas, ko viņam pasniedz, bet arī tas, kā viņam to pasniedz.
Te ir atkal smagi jāstrādā un jādomā zoodārza darbiniekiem, kā padarīt tiem dzīvniekiem zoodārzā dzīvi "grūtāku", lai viņš pēc iespējas ilgāku laiku ķimerētos ap barību un mēģinātu to dabūt," piebilda Lielkalns. "Piemēram, geladiem mums ir izvietota barība ļoti daudzās dažādās vietās, katrā pa bišķītim, lai viņi, pirmkārt, vienlaicīgi var dabūt barību viss bars, lai nav savstarpējie strīdi, bet, otrkārt, lai viņiem būtu jāmeklē tā barība. Tur pat ir uztaisīts labirints, kuru, jāsaka, arī man visai sarežģīti ir atrisināt," viņš jokoja.
Vītola gan piebilda, ka šādi sarežģījumi nav domāti, lai padarītu dzīvnieku dzīvi grūtāku, bet gan interesantāku un daudzveidīgāku. "Dzīvniekiem, kas dabā 20 vai 16 stundas pavada, ēdot vai meklējot barību, šo barību pasniedz veidā, kas ir lēns. Teiksim, tīģeriem arī grūti paņemams un grūti noplēšams, lai dzīvniekiem būtu nodarbošanās, lai viņš varētu trenēt muskuļus, kas nepieciešami. Žirafu gadījumā tas nozīmē pasniegt lapiņas tādā veidā, lai viņai būtu iespējami daudz un daudzveidīgi jāstrādā ar mēli, kas ir dabiski," viņa skaidroja.
Ir zoodārzi, kas žirafes baro ar akāciju lapām, kas aug uz zariem ar asiem ērkšķiem, kas cilvēkiem no malas varētu likties nežēlīgi, bet tas tiek darīts speciāli, lai žirafei ar mēli nākas strādāt ilgāk.
"Tāpēc arī mūsu žirafei zari tiek pasniegti ne jau uz zemes, bet tiek sasieti buntēs un uzslieti pie voljēra sētas, lai viņa var pietiekami lielā augstumā tos aizsniegt un apēst lapas. Visa barība tiek pasniegta augšā, trīs, četru metru augstumā – tā, kā tam dabā vajadzētu būt," norādīja Lielkalns.
"Vēl vairāk, mums ir arī speciālas barotavas, mucas, kurās iepilda lucernas sienu, lapiņas, un ieliek tādu treniņa bumbiņu, lai žirafei tā bumbiņa traucētu reāli, lai viņa to barību censtos ar mēli satvert iespējami ilgāk un grūtāk," piebilda Vītola.
