Dažādās ūdenstilpēs un to tuvumā ir vislielākā iespēja iepazīties ar mūsu floras un faunas daudzveidību – arī ar vienu no mūsu zvēriem-amfībijām – Palearktikas ūdru (Lutra lutra).
Ar ūdeni vairāk vai mazāk ir saistītas visas dzīvās būtnes, daudzas sugas – ļoti cieši. Tāpēc labi, ka Latvijā netrūkst upju, upīšu, strautu, strautiņu, grāvju un grāvīšu, ezeru, ezeriņu, dīķu, arī pavasaros pārplūstošu palieņu. Īpaša vieta ir ūdenstilpju piekraste – robežjosla starp divām vidēm (ūdeni un sauszemi), kurā vērojama sevišķi liela bioloģiskā daudzveidība. Tur sauszemes dzīvnieks var reizēm iebrist paplunčoties, un pat tāds ūdens dzīvnieks, kurš sausumā tā īsti nemaz nespēj nostāvēt, var izrausties krastā, lai, piemēram, sakoptu sevi.
Ņiprais meža ūdeņu dzīvnieks
Ūdrs ir sermuļveidīgajiem zvēriem piederīga, pasaulē izplatīta zīdītāju suga.
Pie mums, Latvijā, šis zvērs pārsvarā apdzīvo teritorijas, kas saistītas ar upēm. Vistīkamākās viņam šķiet vidēja izmēra un nelielas mežainas upītes, kuru platums ir apmēram desmit līdz divdesmit metri, tomēr ūdrs piemājo arī mazākos un lielākos ūdeņos, to krastos. Obligāts nosacījums, izvēloties dzīvesvietu: pat visbargākajā ziemas salā šajās ūdenstilpēs jābūt neaizsalstošām vietām ūdenī jeb vaļumiem, bebru uzturētiem āliņģiem vai vismaz zemledus tukšumiem.
Latvijā viens ūdrs parasti apdzīvo piecus līdz piecpadsmit kilometrus garu upes un tās piekrastes posmu, no ūdenstilpes daudz neattālinoties nedz vasarā, nedz ziemā. Ūdrs ir nasks uz pārvietošanos: zvēram nebūt nav grūti pārmaiņus – te peldot, te lumpačojot – pa ledu vai sauszemi diennaktī veikt desmit un pat vairāk kilometrus.
Ūdrs ir zivju ēdājs – izpētīts, ka viņš ķer un ēd daudzu dažādu sugu un izmēra zivis. Tātad šim zvēram nav tendences šķirot ēdienu. Ūdra barības sastāvs atkarīgs galvenokārt no tās pieejamības.
Nenovīdīgi makšķernieki un zivjkopji ūdru mēdz saukt par "zivju bendi".
Gan kā konkurentus, gan kā vērtīgu kažokādu avotu cilvēki ūdrus gadsimtiem ilgi galēja praktiski visur, kur viņi mājoja. Pēdējos gadu desmitos lielākajā daļā teritorijas, kurā ūdri sastopami, beidzot vismaz oficiālā līmenī attieksme pret šiem zvēriem, salīdzinot ar agrākiem laikiem, ir krasi mainījusies. Par laimi, mūsdienās Palearktikas ūdru daudzums piemērotos biotopos nenoliedzami jau ir kļuvis vērā ņemams.
Dabas dotais, īpašais ietērps
Ūdra amfibiotiskais dzīvesveids ir iespējams, pateicoties īpašiem dabas dotiem pielāgojumiem.
Zvēra ķermeņa apmatojums jeb kažoks veidots tā, lai, ilgstoši atrodoties ūdenī, iespējami mazāk samirktu un iespējami vairāk saglabātu siltumu. Biezās vilnas slānis sastāv no cita citam līdzās blīvi augošiem, samērā īsiem, toties izteikti vijīgiem matiņiem. Bet segmati jeb akotmati ir rupji, toties zīdaini, to garie gali cieši pārsedz vilnas kārtu no virspuses. Sākuma galā (pie saknēm) akotmati saliekti, tāpēc aug slīpi, savukārt augšgalā tie saplacināti (platāki).
Pateicoties sava ietērpa īpatnībām, ūdrs gandrīz vienmēr izrāpjas no ūdens bezmaz sauss.
Taču, pat tikai uz vienu īsu brīdi pēc peldes izrausies sausumā, viņš parasti noskurinās un tad, ja nekur nav jāsteidzas, – drošs paliek drošs – tūdaļ atbrīvojas no tām niecīgajām mitruma paliekām, kas tomēr saglabājušās: izvārtās sniegā (ja sniegs ir) vai smiltīs, vai zālē. Pēc vārtīšanās dzīvnieks sakopj sevi ar mēli: nolaiza krūtis, vēderu, sānus, muguru, asti.
Lunkanais peldētājs
Evolūcija ūdra ķermeni ideāli pielāgojusi tieši peldēšanai un virtuozai manevrēšanai ūdenī. Ūdram ir ūdens pretestības pārvarēšanai īpaši piemērots ķermenis. Zvēra izstieptais, slaidais, lokanais plūdlīniju formas rumpis samērā neuzkrītoši pāriet garā astē, kas savukārt vienmērīgi sašaurinās un tad galā nosmaiļojas, galva dzīvniekam neliela, saplacināta, struppurnaina, kakls relatīvi garš, ļoti spēcīgs.
Ūdensdzīvei tik ļoti nepieciešamie "airi" jeb kājas ūdram nav garas, toties ir ļoti muskuļotas, pakaļējās ekstremitātes – garākas par priekšējām (tāpēc zvērs, pārvietojoties uz sauszemes, lumpačo); plaukstu samērā slaidie pirksti savstarpēji savienoti ar peldplēvēm, kas sniedzas gandrīz līdz nagiem. Plaukstas, kas apakšpusē kailas, neapmatotas, ārmalās toties ir visriņķī nosegtas ar elastīgu, cietu sariņu slāni, – tas palielina iroties tik būtisko atgrūšanās virsmas laukumu, padarot pleznveidīgās ķepas vairāk pielāgotas irkļu funkciju veikšanai.
Ūdra astei ir nepārvērtējama loma ātrpeldēšanas situācijās – kad, atrodoties ūdenī, jāuzbrūk un kad jābēg. Vārdu sakot, ja jāpeld īpaši ātri, tad nevis airveidīgās ķepas, bet muskuļotā aste ir galvenais dzinējs – dzenskrūve. Ūdra ātrpeldēšanas stils: kājas, kas visas četras gareniski piekļautas rumpim, nekustas, toties pats rumpis un – visnaskāk – aste izlokās kā zutis. Turklāt aste lielā (bet ne pilnā!) mērā pilda arī stūres funkcijas. Savukārt, ja peldot vai nirstot nav jāsteidzas, ūdrs dod astei zināmu atslodzi. Tad viņš nodarbina galvenokārt "pleznas" – ar tām zvērs palēnām iras un ar to palīdzību viņš veic manevrus.
Lai, ūdram atrodoties zem ūdens, tas neiekļūtu dzīvnieka elpošanas orgānos, ienirstot viņš liek lietā īpašo spēju pēc ieelpas cieši aizžmiegt nāsis. Ūdens iekļūšanai degunā turklāt traucē arī tas gaiss, ko nirējs pamazītēm vienmērīgi izelpo. Starp citu, pateicoties tieši šai palēninātajai izelpai, cilvēks, kuram paveicas atrasties līdzās vietai, kur dzelmē rosās ūdrs, ar acīm sekojot zvēra izlaisto mazo gaisa burbulīšu virtenei, var sekot līdzi peldošā kustoņa zemūdens maršrutam, pašu peldētāju neredzot. Tiesa, burbulīši nāk arī no nirēja savandītajām ūdenszālēm.
Ienirdams ūdrs allaž automātiski aizver arī nelielo austiņu atveres. Šim nolūkam ir īpaši anatomiski pielāgojumi – vārstulītes.
Lai sameklētu potenciālo laupījumu, zemūdens mednieks izmanto gan labi attīstīto redzi, gan – nepārskatāmās vietās – smalko tausti, ar kuras palīdzību uztver pat nelielas ūdens svārstības. Jutīgi taustes mati zvēram atrodas ne tikai uz purna garo ūsu veidā, bet arī īsāki – pie acīm, ausīm un uz priekškāju pēdu ārmalām. Kāds gan brīnums, ka viņš var atrast zivis pakrastes tumsā, pasaknēs, augu biežņā, dūņās, pat zem akmeņiem un, protams, zem ledus.
Barību atrod gan zem ūdens, gan uz sauszemes
Ūdrs nenoliedzami ir ihtiofāgs, taču zivis nav vienīgā ūdra barība. Noskaidrots: šis plēsējs ievērojamā daudzumā apēd arī abiniekus (lielākoties vardes), viņš nepavisam nesmādē vēžus, ēd gliemjus, nelielus zīdītājus, putnus, putnu olas, kukaiņus, tārpus un pat augļus. Tātad zvērs spēj sameklēt un iegūt barību gan zem ūdens, gan uz sauszemes. Tomēr galvenais viņa ēdiens neapstrīdami ir zemūdens kustoņi, pirmkārt, zivis. Tiesa, tās nepavisam nav augumā dižākās zivis.
Ūdru ēdienkarti (tāpat kā daudzu citu zīdītāju barības sastāvu) var noteikt, ķidājot šo zvēru mēslus, – meklējot tajos ēdiena atliekas. Ūdru mēsli sameklējami dažādās vietās ūdens tuvumā. Tomēr visvieglāk ir uziet tos ekskrementus, kurus ūdri savā teritorijā atstāj sugasbrāļiem – tīši adresētus saožamos signālus. To galvenais uzdevums: brīdināt, ka teritorija aizņemta. Šādas signālvietas atrodas uz ūdenī vai (retāk) krastā esošiem paaugstinājumiem – lielākiem akmeņiem, ciņiem, kritalām, koku saknēm –, arī uz sērītēm, pussaliņām.
Zinātkāriem cilvēkiem zvēri tādējādi negribot sagādā nedaudz informācijas par to, ko ēduši, – mēslos saglabājas nesagremotās barības paliekas.
Par ūdru klātbūtni netieši, protams, liecina ļoti raksturīgie sniegā vai smiltīs, vai dubļos atstātie pēdu nospiedumi.
Ir daudz neskaidrību par ūdru riestu. Visticamāk, šo zvēru vairošanās sezona Latvijā nav dabas stingri noteikta.
Ja izdevies izdzirdēt savdabīgus īsus, melodiskus svilpienus, cilvēkam ir laimējies – tie ir ūdru tēviņu raidītie aicinājumi uz tikšanos potenciālajām partnerēm vai izaicinājumus "duelēties" potenciālajiem konkurentiem.
Raksturīgi, ka ūdru mātīšu grūsnības periodā ietilpst samērā garš tā saucamais latentais jeb dīgļa attīstības pārtraukuma posms – atliktā grūsnība. Proti, krietnu laiku dīgļu attīstība un augšana mātes ķermenī nenotiek, ir apstājusies. Metienā var būt no diviem līdz pieciem, bet parasti tomēr nav vairāk par trim mazuļiem. Jaundzimušie nāk pasaulē akli, pavisam nevarīgi, attīstās lēni.
Mammas ar saviem pēcnācējiem turas kopā līdz nākamā vairošanās cikla sākumam.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2021. gada 27. februārī.
Rudens un ziema
