Sadaļas Sadaļas

Kāpēc latviešiem jādodas tālās un sarežģītās ekspedīcijās? Saruna ar polārpētnieku Jāni Karušu

Trīs jauni Latvijas zinātnieki jau vairākus gadus pēta polāros apgabalus Grenlandē, Arktikā un Antarktīdā. Kāpēc latviešiem, kam nav lielu resursu, doties tik tālās un sarežģītās ekspedīcijās, un kāds no tā labums? Cik viegli Latvijā ir atrast naudu pētījumiem? Vai elektroauto ir risinājums klimata krīzei? Uz šo un citiem jautājumiem podkāsta “Zaļgalvis” jaunākajā sērijā atbildēja viens no ekspedīciju dalībniekiem, ģeologs un polārpētnieks Jānis Karušs. Ar viņu sarunājās Eva Johansone un Rvīns Varde.

ĪSUMĀ:

“Tas, ka mūsu valsts un ekonomika nav tās lielākās, nenozīmē, ka mūsu mērķiem vajadzētu būt maziem. Mēs varam piedalīties globālo problēmu risināšanā,” sacīja Jānis Karušs, kurš 35 gadu vecumā ir ne tikai ģeogrāfijas zinātņu doktors, bet arī viens no Latvijas pirmajiem polārpētniekiem.

Kopā ar vēl diviem Latvijas Universitātes zinātniekiem Jānis pabijis gan Grenlandē, gan Arktikā, bet pēdējā ekspedīcijā 2018. gadā divus mēnešus pavadīja Ukrainas polārajā bāzē Antarktīdā, pētot ledājus uz to ieskaujošajām salām. Jaunajiem pētniekiem ir ambiciozi plāni – iespējams, nākotnē Antarktīdā uzcelt arī Latvijas polārstaciju.

Kaut gan varētu šķist, ka polārpētniecība Latvijā ir margināla un eksotiska joma, ieguvumi no mūsu klātbūtnes aukstākajos planētas apgabalos ir daudzām jomām.

“Šādā veidā mēs netieši cenšamies jaunos cilvēkus noturēt Latvijā un iedvesmot darīt lielas lietas – vidusskolēni redz, ka viņiem nav par katru cenu jātiek kādā Anglijas vai ASV augstskolā, lai dzīvē darītu kaut ko aizraujošu,” uzsvēra Jānis.

Polāro ekspedīciju sagatavošana ir izaicinājums Latvijas uzņēmumiem, kas veicina to konkurētspēju, – polārpētnieku īpašais apģērbs un centrālā iekārta – ģeoradars – gatavoti tepat Latvijā, turklāt pētījumu gaitā tapušās zinātniskās publikācijas ļauj pieteikties starptautiskiem projektiem un iepludināt ekonomikā ārvalstu finansējumu.

Kur rodas polārpētnieki?

Polārpētnieks nav bieži sastopama karjeras izvēle, un Jānis piekrīt – neesot viegli atrast cilvēkus, kas gribētu par tādu kļūt. Vaicāts, kā viņš pats nonācis līdz vēlmei doties tālās ekspedīcijās, Jānis atklāja, ka bērnībā vectēvs viņam lasījis priekšā sērijas “Apvārsnis” grāmatas par piedzīvojumiem un tāliem ceļojumiem, savukārt tagad ekspedīcijās vilina gan uzdevuma sarežģītība, gan bīstamība. “Tas nosaka, ka vērtība izdarītajam ir augstāka,” atzina Jānis.

Ģeologos Jānis nonācis gandrīz nejauši – pēc divu gadu studijām “fiziķos” saprata, ka ir neīstajā vietā, un izlēma mainīt studiju programmu.

Pirmā doma bijusi par biologiem, taču atturējis fakts, ka tādā gadījumā būtu “jāiedzen” bijušais klasesbiedrs, kurš mācījies jau 2. kursā. “Tāpēc iestājos ģeologos, pilnīgi nesaprazdams, kas tas ir,” stāstīja Jānis, kurš pats šobrīd strādā par pasniedzēju un redz daudzus jaunos studentus, kuru priekšstati par ģeoloģiju ir pavisam miglaini. Jānis to skaidro ar skolā gūto izglītību. “Es pieļauju, ka Izglītības ministrijas ierēdņi varētu man oponēt un programmā parādīt vietas, kur ir ģeoloģija, bet to nav tik daudz, lai skolēni saprastu, ar ko nodarbojas ģeologs. Vidējā latvieša izpratnē ģeologi meklē naftu, dimantus un zeltu, bet tas ir tālu no patiesības – ģeologi nodarbojas arī ar daudzām citām lietām,” uzsver Jānis.

Studētgribētāju ģeologos neesot daudz, un Jānis uzskata, ka tas saistīts ar studiju prestižu – atšķirībā no jurisprudences un medicīnas, dabaszinātnes nav starp iekārotākajām studiju jomām.

“Domāju, ka paies vēl ilgs laiks, līdz nostiprināsies priekšstats, ka darbs dabaszinātnēs nav tikai hobijs. Dabaszinātņu studijas bieži tiek reklamētas ar vēstījumu, ka pēc tam būs iespēja strādāt ļoti interesantā darbā. Tas ir skaisti, bet jaunais cilvēks uz lietām skatās arī pragmatiski – viņš grib, lai darbs nes ne tikai gandarījumu, bet nodrošina arī pieklājīgu dzīves līmeni. Labiem dabaszinātņu speciālistiem tiek abi,” pārliecināts Jānis.

Klimata dilemma

Kā novērojusi Eva, pētnieki nelabprāt runā par klimata krīzi, jo negrib izklausīties radikāli. Jānis un viņa kolēģi aci pret aci sastapās ar kūstošajiem ledājiem. Kā tas veidojis viņu viedokli par globālo sasilšanu?

“Par to, ka klimats mainās un kļūst siltāks, šaubu nav – pasaulē veikti daudzi pētījumi, kas to pierāda. Varētu bezgalīgi spriest, vai mēs esam vainīgi, vai tas tomēr ir dabisks process – manuprāt, atbilde ir kaut kur pa vidu. Mums jāmācās sadzīvot ar klimata pārmaiņām. Vai varam kaut ko radikāli mainīt? Drīzāk ne, varam mēģināt nepasliktināt esošo situāciju,” piesardzīgs spriedumos bija Jānis.

Viņš arī bija skeptisks par ātriem un vienkāršiem klimata krīzes risinājumiem. “Siltumnīcas gāzu samazināšana ir apsveicama doma, tomēr, lai to izdarītu, pasaulei jāpāriet uz smalkām tehnoloģijām, kuru ražošanai vajag dažādus ķīmiskos elementus. Tas nozīmē, ka jāpalielina rūdas ieguve, kas savukārt bojā vidi citos veidos,” pauda zinātnieks.

Šiem jautājumiem jāpieiet gudri – mēs nevaram paziņot, ka no rītdienas visi brauksim ar elektroauto un pasaule būs daudz zaļāka. Daudzviet tā tiešām būs zaļa, bet citur šādi soļi nodarīs kaitējumu videi,” sprieda Jānis.

Globālās sasilšanas ietekme dažādos polārajos reģionos atšķiras, piemēram, Arktikā tas notiek straujāk nekā citviet. Kāpēc pastāv joslas, kur šis ātrums atšķiras?

“Pasaules klimata sistēma ir ļoti sarežģīta. Nav tā, ka ap ekvatoru ir silts un tad uz polu pusi paliek tikai aukstāks. Ir reģioni, kuros sakrīt daudz un dažādi aspekti – atmosfēras, okeāna cirkulācija. Ja tos sasummē, rodas situācija, kad kāds reģions ir jutīgāks, bet cits – mazāk jutīgs. Piemēram, mazie ledus kupoli, kas ir uz salām ap Antarktīdas pussalu, ir ļoti jutīgi pret klimata izmaiņām. Jo objekti ir mazāki, jo tie ātrāk pakļaujas pārmaiņām. Tādā ziņā Antarktīda ir stabilāka, jo lielā okeāna straume, kas plūst apkārt, to nedaudz norobežo. Arktikā tas nav tik izteikti, tāpēc šis reģions ir jutīgāks,” stāstīja Jānis.

Kā pats ģeologs īsteno zaļo domāšanu savā ikdienā? “Esmu pārliecināts, ka bez vajadzības nevajag lieki ražot atkritumus un darīt kaut ko, bez kā var arī iztikt. Varbūt veikalā nevajag katru reizi ņemt jaunu plastmasas maisiņu, bet gan paņemt līdzi savējo vai izvēlēties papīra. Tie ir sīkumi, pie kā varam piedomāt. Sākt pārvietoties tikai ar velosipēdu es šobrīd nevarētu, jo to neatļauj mans ikdienas ritms, savukārt iegādāties elektroauto man ir finansiāli sarežģīti. Jādara savu iespēju robežās un jāpārdomā – vai tiešām es varu dzīvot tikai šādi, vai arī varu kaut ko pamainīt,” sacīja Jānis.

Siltais ledus un polārās dienas

Kā atzina Jānis, izplatīts ir uzskats, ka polārpētniekus interesē tikai globālās sasilšanas ietekme un ledāju kušana, bet tā nav – zinātnieki uz polārajiem reģioniem dodas dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, Jānis un viņa kolēģi pēta ledāju uzbūvi un tās izmaiņas.

“Ledāju veido siltais un aukstais ledus. Aukstā ledus temperatūra ir zem nulles, bet siltā ledus – ap nulli. Mēs pētām, kā ledājos izplatīts siltais ledus un kāda ir ledāju gultne. Ir ļoti daudz jautājumu, kuri vēl nav atbildēti saistībā ar ledājiem.

Tas, cik daudz tie kūst, nav vienīgais, turklāt kušanas ātrumu var veiksmīgi pētīt, izmantojot satelītuzņēmumus, bet smalkās lietās jābrauc pētīt uz vietas,” stāstīja Jānis.

Polārpētniekiem jāsaskaras ar dažādiem izaicinājumiem, ne tikai aukstumu un izolāciju. Eva, kas pati ir pabijusi Arktikā, atceras, kā piedzīvojusi polāro dienu. “Ķermenis juta, ka ārā ir gaišs, un ritms izjuka pilnībā. Es gāju gulēt trijos naktī un cēlos divos dienā,” viņa atminējās.

Ar to nākas sadzīvot arī polārpētniekiem, turklāt nedēļām ilgi. “Bija divas ekspedīcijas, kurās mēs saskārāmies ar polāro dienu: Grenlandē un Svalbārā, Arktikā,” stāstīja Jānis. “Mēs tam piegājām ļoti racionāli un bijām sajūsmā, jo varējām strādāt, līdz apkritām, kamēr Antarktīdā tumšs palika jau piecos un neko vairs nevarēja darīt. [Polārajā dienā] mums bija vairāk enerģijas, motivācijas un varējām izdarīt vairāk. Pārguruma dēļ nebija arī problēmu ar gulēšanu – kur apgūlāmies, tur aizmigām.”

Zinātne trūkumā

Nav noslēpums, ka Latvijas zinātne cieš no finansējuma trūkuma, taču, par spīti tam, Jānis un viņa kolēģi īstenojuši vairākas sarežģītas un dārgas ekspedīcijās. Kā viņiem tas izdevies, un kā Jānis vērtē atbalstu polārpētniecībai?

Ja runājam par valsts ieguldījumu, protams, varētu gribēt vairāk. Salīdzinot ar pārējo pasauli, tostarp valstīm, kuru ekonomika ir līdzīga mūsējai, saņemam mazāk,” atklāja Jānis.

Latviešu zinātniekiem izdzīvot ļauj Eiropas un pasaules projektu konkursi. “Arī Latvijā ir projektu konkursi, piemēram Latvijas Zinātnes padomes izsludinātais, taču tajā no 100 pieteiktajiem dabaszinātņu projektiem tiek finansēti tikai 8 vai 9 – tātad aptuveni 10%,” sacīja Jānis.

Nozīmīgs Latvijas polārpētniekiem bijis arī dažādu uzņēmumu un privātpersonu atbalsts. “Ja mēs nebūtu viņus pārliecinājuši, ka tā nav izklaide, bet gan kaut kas nopietns, šobrīd Latvijā nebūtu polāro pētījumu. To es varu pateikt diezgan droši,” pauda Jānis.

Noslēgumā Jānis atklāja, ka nākotnē iecerētas vēl divas ekspedīcijas – pirmā būs pie poļu kolēģiem uz Svalbāru, kur tiks turpināti iesāktie pētījumi, bet otrā vedīs uz Kvanākas pilsētu Grenlandes ziemeļrietumos, kur latviešu zinātnieki strādās ar vairākiem līdz šim gandrīz nepētītiem ledājiem.

LTV raidījumā "Zaļgalvis" par zaļumiem uz palodzes:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt