Kā vienu no lielākajiem ieguvumiem eglīšu izīrētāji min to, ka izīrētas eglītes samazina atkritumu daudzumu pēc svētkiem. Tāpat arī eglīšu izīrētāji gādā par to, lai tās sveikas un veselas spētu sagaidīt nākamos Ziemassvētkus un atkal atgrieztos kāda mājās. Tiesa gan, tieši eglīšu atgriešanos dabā kā lielāko klupšanas akmeni šai nodarbei min pašmāju eglīšu servisu nodrošinātāji, jo ne vienmēr var būt drošs, ka tas, kurš eglīti izīrējis, par to arī atbilstoši rūpējies. “Visbiežāk eglītes tiek turētas siltās telpās, tās tiek dekorētas ar mantiņām, virtenēm, svecēm, iespējams, ir ieliktas statīvā bez ūdens vai podiņš netiek apliets. Tas viss eglītes dzīvi saīsina,” skaidro SIA “Egļu serviss” pārstāve Ingrīda Krūziņa.
Tieši nespēja kontrolēt, kādos apstākļos eglīte turēta, pamudināja uzņēmumu pievērsties ne tik daudz eglīšu izīrēšanai, cik organizētai to savākšanai.
Izrādās šādu pakalpojumu pēc svētkiem arvien biežāk izmanto ne tikai pasākumu organizatori, bet arī uzņēmumi un privātpersonas. “Šo pakalpojumu izmanto gan cirsto, gan podiņegļu īpašnieki. Kad mēs saņemam atpakaļ eglītes, tās vai nu tiek sašķeldotas un izmantotas audzētavā zemes nosegšanai, vai arī atdotas sadarbības partnerim, kas eglītes izbaro dzīvniekiem. Savukārt podiņos esošās egles, ja ir gana svaigas, tiek iestādītas atpakaļ audzētavā,” stāsta Krūziņa.
Šis ir viens no veidiem, kā Ziemassvētku egles padarīt ilgtspējīgākas, gan novēršot to nonākšanu atkritumos, gan arī panākot, ka to mūžs nebeidzas līdz ar svētkiem. Tiesa gan, par to, vai egles, kas iegādātas podiņos, visos gadījumos ir videi draudzīgākas par tām, kas nocirstas, speciālistu vidū domas dalās.
Kaitē karstums un sauss gaiss
Kā norāda Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns, podiņegles ne vienmēr ir iespējams veiksmīgi pārstādīt. “Lielu lomu kociņa liktenī spēlē tā sakņu kvalitāte. Ja tam ir apcirstas saknes un tas kā burkāns ir iesprausts puķupodā, no šāda koka dzīvotājs nesanāks. Ja ar saknēm viss kārtībā – jāatceras, ka podā augošai dzīvai eglei ieteicama vēsa vieta un mitrs gaiss. Mūsu dzīvokļos gaiss parasti ir karsts un sauss. Tātad arvien lielāks ir risks, ka koka skujas un dzinumi iekaltīs.
Ilgstoši atrodoties siltumā, kociņš var sākt plaukt un, vēlāk iznests laukā, apsalt,”
skaidro Svilāns.
Lai mazinātu risku, iekštelpās viņš iesaka egles regulāri apsmidzināt ar ūdeni, bet pēc svētkiem iznesot egli ārā, ierakt to zemē vai vismaz apbērt ar zemi un lapām, lai novērstu sakņu caursalšanu. Svilāns norāda, ka podiņu egles veiksmīgi ieaug 30-50% gadījumu.
Pareizi jāieaudzē podā
Arī Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošā pētniece Mudrīte Daugaviete uzsver, ka egles pareiza izstādīšana ir viens no būtiskākajiem riska faktoriem, kāpēc eglīte var veiksmīgi neieaugt dabā. Taču ne mazāk svarīgs ir tas, cik pareizi tā tikusi audzēta jau savas dzīves pirmajos mēnešos. “Podos var izaudzēt jebkuru no egļu sugām, ja vien tā ir pareizi audzēta. Ir divu veidu tehnoloģijas, kā to dara. Pirmkārt, mazu sējieni iestāda attiecīga izmēra podiņā un tad mitrina, baro un katru nākamo gadu pārstāda lielākā podā. Tā tas notiek, līdz koks sasniedz atbilstošu izmēru un tiek realizēts. Pircējam šādi audzēts koks ir ideāls, un to var stādīt pavasarī dārzā vai likt uz terases, kur, paplašinot augšanas telpu un mēslojot, tas turpinās augt,” stāsta Daugaviete.
Šādi audzētai eglei pēc svētkiem var traucēt tikai tas, ja telpās tā nav tikusi aplieta, vai arī, ja podiņā egle paspējusi izdzīt jaunos dzinumus, kas, izliekot ārā, ir apsaluši. Savukārt sakņu griešana ir pieļaujama tikai eglēm, kas jau sākotnēji audzētas plantācijā. To speciālisti dara katru gadu, ievērojot virkni nosacījumu. Arī šādas egles vēlāk ir spējīgas ieaugt apstādījumos, un citviet Eiropā pat esot privātīpašumi, kuros veidotas speciālas Ziemassvētku egļu audzes, kas iestādītas pēc ikgadējām svinībām.
Jācērt mežmalās, grāvmalās un zem elektrolīnijām
Domājot par egļu ietekmi uz vidi, nereti tiek norādīts, ka cirstās eglītes ir dabai atņemtas un Ziemassvētki liedz tām tālāku dzīvi. Svilāns uzskata, ka tas ir mīts un šādām bažām nav pamata: “Protams, nedrīkst cirst eglīti meža jaunaudzē, ja vien tās nav oficiālas retināšanas cirtes, kur kociņi jau sākotnēji stādīti ar domu, ka katrs otrais un trešais ar laiku tiks nozāģēts, tā panākot, ka sākumā blīvais stādījums nodrošina slaidāku koku augšanu. Es pats savas Ziemassvētku eglītes esmu centies cirst mežmalās un grāvmalās, zem elektrolīnijām, kur tās agri vai vēlu notrimmerētu lieko apaugumu likvidējošie strādnieki. Aizsargjoslās eglīte ir tāda pati nezāle kā visas pārējās. Arī speciāli audzētās eglītes nereti tiek audzētas zem elektrolīnijām vai arī ir stādu audzētavu pāraugusī raža”.
Visbeidzot, viens no vidi patiešām ietekmējošiem faktoriem, neatkarīgi no tā vai egle iegādāta cirsta vai podiņā, ir tās izcelsmes vieta.
Jo tās tālāk vestas, jo vairāk patērēta degviela un radītas emisijas. “Eglīšu tirdziņos nereti redzam Kaukāza baltegles ar garām, mīkstām, smaržīgām, plakanām skujām, kas pie mums ceļu mērojušas no Polijas, Vācijas vai Holandes. Protams, to transportēšanai ir izmantota degviela un tās būs mazāk dabai draudzīgas kā vietējās. Tomēr baltegles ilgstoši saglabā skujas un tām ir ļoti patīkams aromāts,” norāda Svilāns. Tieši smaržas un skuju noturības dēļ baltegles ģints koku sugas šobrīd ieņem pirmo vietu Ziemassvētku koku tirdzniecības sektorā. Tikmēr Latvijas tradicionālākās Ziemassvētku egles galvenais trūkums ir skuju īsais saglabāšanās laiks.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
