Pat ja esat nodomājis pamielot dzīvniekus ar viņiem ēdamām lietām, proti, burkāniem, āboliem vai jebkādiem citiem augļiem un dārzeņiem, to iekāršana koku zaros nereti nes līdzi vairāk ļauna nekā laba. Ja dažādi “gardumi” tiek iesieti zaros ar lentītēm vai citādi piestiprināti ar stieplītēm, nemaz nerunājot par caurspīdīgajām makšķerauklām vai kādiem citiem plastmasas izstrādājumiem, tad pastāv risks, ka tas viss dabā ne tikai pārvērtīsies atkritumos, bet arī nonāks dzīvnieku kuņģos.
Speciālisti norāda, ka vienīgais kompromiss šādos gadījumos varētu būt dabiska materiāla aukliņas, kas veidotas no lina vai kokvilnas. Tiesa, Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza izglītības darba metodiķis Ingmārs Līdaka uzskata, ka nekādu labumu dzīvniekiem šādi atstātas “dāvanas“ tik un tā nedod:
Vislabākais ko cilvēks var darīt – neatstāt pēc sevis mežā neko. Dzīvniekiem nekāda labuma no šīm dāvanām nav.
Taču, ja nu kāds tomēr iekar zaros dabiska materiāla piestiprinātu gardumu, aukliņas pēc tam noteikti ir jāsavāc. Ja gribam dzīvniekiem patiešām sagādāt kādu dāvanu, tad vislabāk būtu nenocirst eglīti, jo tā mežā kādam ir lieliska slēptuve, bet citam – ligzdošanas vieta”.
Uzmanīgiem ir jābūt arī ar pašu gardumu izvēli. Nekādā gadījumā nedrīkst dzīvniekus barot ar ko saldu vai citādi garšvielām bagātu. Pieļaujama varētu būt vienīgi, piemēram, svaigu ābolu vai burkānu novietošana. Taču arī šādai “labdarībai” var būt ēnas puses. Nereti tas rada dzīvnieku vidē nevajadzīgu konkurenci vai gluži pretēji – mielošanās pie šādiem “cilvēku klātiem galdiem” padara dzīvniekus vieglāk pamanāmus plēsējiem.
Līdaka uzsvēra, ka dzīvniekiem no cilvēku piedāvātajiem našķiem nekas patiesībā nav vajadzīgs. “Dzīvnieku piebarošana ziemā vairāk ir vajadzīga cilvēkiem, nevis dzīvniekiem. Populācijas izdzīvošana parasti nav atkarīga no piebarošanas tiešā veidā. Tomēr piebarošanas vieta un process bērniem liek interesēties par dzīvniekiem un tos ieraudzīt, tādējādi viņi kļūst atvērti sarunai par šo dzīvnieku likteni, kas lielā mērā saistīts ar to dzīves vides saglabāšanu”.
Jautāts, vai var būt situācijas, kad ziemā dzīvniekiem tomēr varētu būt vajadzīga cilvēku palīdzība, Līdaka minēja tikai ļoti retus gadījumus. “Ja nav dziļa sniega un apledojuma, dzīvnieki paši var atrast dabisku barību. Šogad svētku laikā tā noteikti nav problēma nedz zīlītēm, nedz stirnām, nedz briežiem. Dabiskā barība vienmēr būs labāka par to, ko piedāvās cilvēks. Klasisks piemērs ir zaķi, kuriem zaķkāposts ir labāks par kāpostu. Arī zīlītei kukaiņu kāpurs ir veselīgāks par saulespuķu sēklu vai speķīti,” skaidroja Līdaka.
Tāpat nenozāģēts kaltušais zars ābeļdārzā pavisam noteikti būs lielāka dāvana zīlītēm par speķi, jo koka zarā būs piemērota dzīvotne daudziem kāpuriem.
Ko darīt gadījumos, ja tomēr iestājas pamatīgs sals un ir piesnigušas mežmalas? Tās patiešām var būt situācijas, kad dzīvniekiem sameklēt barību nenākas viegli, taču arī tad Līdaka iesaka nekārt kokos augļus un dārzeņus: “Vislabākais ir nošķūrēt mežā vai pļavā sniegu un tur nobērt kaudzīti burkānu. Labākais – nozāģēt pārīti pusaugu apšu, lai stirnām un briežiem vieglāk ir pieejama dabiskā barība – miza. Eglītē pakārtais ābols ir kā ledus gabals, kas dzīvnieka kuņģī tāds arī nonāk. Arī par ūdensputniem runājot, sliktākais, kas var būt – sākt piebarot pīles un gulbjus pirms stabila sala iestāšanās.”
Šī gada ziema līdz šim pavisam noteikti ir radījusi apstākļus, kuros dzīvniekiem nav grūti sameklēt sev barību, tāpēc mierīgu sirdi eglītēs ābolus varam nekārt. Lai cik skarbi tas arī neizklausītos, bet šāda rīcība var pat izjaukt līdzsvaru dabā un kaitēt dzīvnieku populācijām. “Ja kāds dzīvnieks šādā ziemā nevar izdzīvot bez kokā iekārtā ābola, tad tas ir vārgulis, kuram ir jānomirst, lai populācija saglabātu dzīvotspēju arī grūtākos apstākļos. Cilvēks drīzāk grib justies kā glābējs, bez kura līdzdalības pasaule aizietu bojā. Taču, ja patiešām gribam dzīvniekiem palīdzēt, tas jādara citos veidos. Piemēram, cilvēki nereti nozāģē pusaugu priedes un no iegūtajiem dēļiem, sitot pie “zaļās krūts”, izgatavo putnu būrīšus. Bet varbūt varēja nezāģēt koku un sagaidīt, kad tajā dzenis varēs izkalt dobumu?” retoriski vaicā Līdaka.
Būt dabā un uzvesties tajā atbildīgi laikam ir lielākā dāvana, ko varam sagādāt sev un dzīvniekiem. Turklāt šāda dāvana aktualitāti nezaudēs arī pēcsvētku laikā.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
