Kāpēc dzilnīšus ziemā visbiežāk mana divatā

Dzilnīši ir viegli aplūkojami putniņi, jo īpaši nevairās cilvēku tuvuma. Turklāt viņi paziņo par savu atrašanās vietu ar skaļiem saucieniem. Protams, tie nav cilvēkiem adresēti aicinājuma saucieni, bet ir par cilvēka klātbūtni vēstoši satraukuma saucieni. Ziemā dzilnīši visvairāk manāmi pāros.

Dzilnīši – samērā populāri putniņi. Savu popularitāti šie īskājainie lēkātāji ieguvuši, pateicoties unikālajai spējai veikli pārvietoties pa koku stumbriem un zariem jebkurā virzienā: gan augšup, gan lejup, gan sāņus un – interesantākais! – bez problēmām uz leju ar galvu pa priekšu. Pārvietošanās maniere – ļoti dažāda: zigzagiem, līkločiem, lēcienos, kritienos, krustsolī. (Te gan tūlīt jāpiebilst, ka visai akrobātiski pa kokiem pārvietojas arī mizložņas, taču – ne ar galvu uz leju.)

Dzilnīši ir nometnieki. Visas viņu dzīvošanai piemērotās vietas sadalītas ģimenes iecirkņos, tāpēc šīs sugas vienpatņi ir reta parādība pat ziemā.

Aukstajos gadalaikos tipiskākais dzilnīšu īpatņu līdzās būšanas skaits: divi (abi – no viena pāra).

Tātad: ziemā retums, izņēmums, ir arī dzilnīšu pulciņš. Jā, jo jau vasaras vidū pieaugušie putni aizdzen patstāvīgā dzīvē savus kārtējā gada pēcnācējus. Toties dzilnīšu pāri tiecas rudenī un ziemā būt kompānijās ar citu sugu sīkputniņiem, kas klīst pa viņu dzīves teritorijām, – turas līdzās zīlīšu, zeltgalvīšu bariņiem.

Dzilnītis

Ikvienā dzilnīšu pāra izraudzītajā teritorijā atrodas ligzdošanas iecirknis. Tajā ir arī neskaitāmas barības krājumu slēptuves. Atšķirībā no citu sugu putniem, kas veido krājumus, dzilnīši to dara ne vien rudenī, gatavojoties ziemai, bet gandrīz vienmēr, kad vien ir atrasts kaut kas, no kā var atļauties veidot rezerves (izņemot ligzdošanas un mazuļu barošanas periodu).

Siltajā sezonā dzilnīšu pamatēdiens ir visvisādi kukaiņi jebkurā to attīstības stadijā. Kur ir kukaiņi, tur var būt dzilnīši. (Tiesa, arī kokaugiem jābūt.) Otro vietu šo putniņu ēdienkartē ieņem dažādi zirneklīši.

Bet gada aukstajā periodā neviens dzilnītis nespētu izdzīvot, lielā mērā tomēr nepārorientējoties arī uz veģetāru barību, galvenokārt uz kokaugu sēklām.

Dzilnīši ir dobumperētāji, tātad, ligzdo dabiskos koku dobumos vai cilvēku darinātos putnu būrīšos. Piemērota izmēra dobums vai būrītis tiek nolūkots savlaicīgi – jau ziemā. Pēc tam no nākamās bērnistabas top izvākts viss, ko tur atstājuši iepriekšējie iemītnieki (ja tādi bijuši).

Dzilnītis

Taču īstie ligzdas veidošanas darbi notiek vēlāk –, kad bērzos atsākas sulu cirkulācija. Visa atbildība par šiem darbiem gulstas vienīgi uz mātītēm. Viņas demonstrē vēl kādu sugai raksturīgu savdabību: no Latvijas dobumperētājiem putniem vienīgi dzilnīši (nē – dzilnītes!), ja nepieciešams,  sašaurina dobuma vai būrīša skreju. Sašaurināšanas paņēmiens: skrejas malu apzieķēšana ar siekalās samitrinātu mālu, smilšmālu vai mālsmilti. Zieķējums pavasara saulē un vējā ļoti ātri sacietē.

Ieeju dobumā dzilnīšu kundzes sašaurina tik daudz, lai pašas tik tikko varētu caur to izspraukties. Caurums tiek precīzi pielāgots augumam. Kādēļ? Drošībai!

Dobuma skreja tiek samazināta drošības nolūkos. Apdraudētāji ir dažādi plēsoņas un olu laupītāji, kā arī konkurenti, pirmkārt, mājas strazdi, kuri, būdami gājputni, atgriežas no ziemotuvēm tikai pēc tam, kad dažas citas dobumperētāju sugas jau ligzdo. Ja perēkļiem vietu nepietiek, viņi mēģina izdzīvot no jau aizņemtām mājām to īpašniekus. Bet, kad ieeja izrādās par šauru, tad – nekā! – neizdodas.

Spraugas zieķēšana tiek pārtraukta lietainā laikā un pūšot stipram vējam. Tāpēc skrejas malu apmūrēšanas darbi kopumā var tapt pabeigti vienas vien dienas gaitā, bet var arī ilgt pusotru nedēļu.

Kad dzilnīšu mammas darbojas ar mālu, lai atjaunotu lipināšanai dāsni izlietotās siekalas, viņas daudz dzer bērzu un kļavu sulu no pašu vai no dzeņu izkaltiem caurumiņiem šo koku mizā.

Dzilnītis

Ieejas pielāgošanai, seko iekšdarbi: perēkļa ierīkošana.  Pēc tam var sēsties dēt un perēt. Pilnā dējumā dzilnīšiem parasti ir piecas sešas oliņas. Perēšanas periods ilgst divas nedēļas. Tā laikā tēviņš regulāri pienes mātītei barību un nodod to no knābja knābī.

Bet, sākot no aprīļa nogales vai maija sākuma, katra pāra tēvs pārmaiņus ar māti, pēc tam vienlaikus ar māti  vismaz trīs nedēļas ik dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram čakli gādā un piegādā barību negausīgajām bērnu rīklītēm.

Tikpat čakli un regulāri abi vecāki rūpējas par bērnu mājokļa tīrību – satvēruši knābī, aiznes no dobuma ar plānu plēvīti segtas baltu ekskrementu kapsuliņas un nolietoto perēkļa darinājuma materiālu.

Nepilna mēneša vecumā jaunā paaudze uz neatgriešanos pamet drošo bērnistabu, lai kopā ar vecākiem dotos iepazīt briesmu un gardumu pilno pasauli.

 

Rakstu sēriju līdzfinansē:
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt