"Kaņieris ir viens no visbagātākajiem ezeriem Latvijā, otrs tik bagāts kā Kaņieris nav, to es varu droši pateikt. Te var noķert līdakas, asarus, līņus, karūsas, brekšus, ruduļus, raudas, karpas - visu, ko vien sirds kāro," kaismīgi stāsta Kaņiera ezera laivu bāzes uzraugs Arnolds Elksnis. Viņš arī stāsta, ka lielākās līdakas rekords piederot Raimonda Paulam - 14,8 kilogrami, Elksnis pats noķēris 13,2 kilogramu lielu sugas māsu.
Kaņiera ezera platība ir vairāk nekā 11 kvadrātkilometru un tas ir iekļauts Ķemeru nacionālā parka teritorijā, tāpēc šeit ir jābūt īpaši saudzīgam pret dabu.
Dotiesezerā ar laivu bāzē iznomātu laivu šeit varēs līdz pirmajam ledum, savukārt vasaras sezonā makšķerniekiem ir jāievēro tas, ka no 1.maija līdz 20.jūnijam šeit ir lieguma teritorijas, kur nedrīkst doties, jo tas ir putnu saudzēšanas laiks.
Kaņiera ezerā atrodas 14 salas, piecas no tām ir mākslīgi veidotas. Starp citu, šim ezeram regulāri tiek mainīts ūdens līmenis, jo blakus esošo māju pagrabi mēdz applūst. Laivu bāzes uzraugs Arnolds Elksnis norāda, ka ūdens līmenis tiek kontrolēts katru dienu: "Līst lietus, no Tukuma tek Slocenes upe un savāc ūdeņus, tad no Valguma ezera nāk iekšā ūdens, tad katru dienu ir jāskatās, cik ir ūdens līmenis, jābrauc uz slūžām starp Ragaciemu un Lapmežciemu. Tur slūžas stāv un tās jānoņem no apsardzes, un jāceļ augšā vai jālaiž lejā."
Bet netālu esošo māju saimnieki nereti ir neapmierināti ar Kaņiera ezera ūdens līmeni, jo mēdz applūst māju pagrabi. "Te bija uztaisīti 10 urbumi un ūdens līmenis tika pārbaudīts katru dienu, un nonāca pie slēdziena, ka Kaņiera ezers nekādi neietekmē pilsētas un to, ka tur veidojas ūdens vai kas tamlīdzīgi. Diemžēl vietējie netīra savus grāvjus, jo tur ūdens saimniecība nav savesta kārtībā. Visi grāvji ir aizbērti ciet, ir saceltas mājas, bet ūdenim nav, kur palikt, un tas meklē vietu, kur iznākt ārā," skaidro Arnolds Elksnis. Šī ir upe, uz kuras ir trīs slūžas, ar kurām tiek regulēts ūdens līmenis, ezera optimālais līmenis ir 2 metri un 10 centimetri, bet kritiskais ir 2 metri un 40 centimetri, kad visas slūžas ir jāver vaļā.
Kaņiera ezers vilina ne vien makšķerniekus, bet arī putnu vērotājus, jo šeit var redzēt vairāk nekā 200 dažādas putnu sugas. "Ģeogrāfiskais novietojums, atklātās Rīgas jūras līča tuvums, tas ir viens no iemesliem ezera daudzveidībai, ka tas nav vienlaidus tukšs ūdens klajums, bet ar niedrītēm un saliņām, ūdensaugiem. Šī bioloģiskā daudzveidība arī nodrošina putnu sugu daudzveidību šajā ezerā. Pēc būtības, tā tiešām ir viena no labākajām putnu vērošanas vietām Latvijā," stāsta Latvijas Putnu fonda valdes loceklis Kārlis Millers. "Atkarībā no gadalaika, no sezonas, no laikapstākļiem ir iespējams novērot visas Latvijā sastopamās pīļu sugas, kaijveidīgos. No interesantākajiem var atzīt tādas sugas kā zīriņus - baltspārnu, melnais, baltvaigu zīriņš."
Ezerā ir novērojamas vēl neskaitāmas putnu sugas, starp tiem arī plēsīgie putni, kā, piemēram, jūras ērglis, zivju ērglis, bezdelīgu piekūns, kukaiņu piekūns. Bet šeit ir novērojama arī kāda milzīga kolonija, kas pārsniedz pat 2000 pāru.
"Kaņiera ezers ir jāpiemin arī tādēļ, ka tur atrodas Latvijā lielākā jūras kraukļu kolonija un tā ir aizsargājamā ezera daļā, attiecīgi nav cilvēku traucēta un līdz ar to tur šī suga netraucēti var būvēt ligzdas un vairoties," norāda Kārlis Millers.
Sākotnēji ezers piederēja Lielupes baseinam, pa tagadējo Vecsloceni pie Slokas ieplūstot Lielupē. 1905. gadā izrakta aptuveni 1 km garā Starpiņupīte, kas savieno ezeru ar Rīgas jūras līci. Kopš tā laika tiek uzturēts ar slūžu palīdzību. Vietā, kur kādreiz bija jūra, tagad ezers. Tā vidējais dziļums ir 0,6 metri, bet maksimālais 1,8 metri. Lai uzzinātu šī ezera vēsturi, ģeogrāfi un zinātnieki ir veikuši neskaitāmus pētījumus. Visprecīzāko informāciju par šo ezeru slēpj nogulumi. "Mēs varam diezgan droši pateikt to, ka tā teritorija, kur tagad ir Kaņiera ezers, ir bijusi Baltijas jūras daļa, līcis. Sākotnēji līcis, vēlāk, kad jūrā ūdens līmenis ir pazeminājies, ir izveidojusies lagūna un vēlāk jau šis ezers," stāsta Latvijas Universitātes Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras vadošā pētniece Laimdota Kalniņa.
Baltijas jūras attīstības laikā ir bijušas vairākas ūdens līmeņa svārstības un Litorīnas jūras laikā pirms aptuveni pieciem līdz astoņiem tūkstošiem gadu šeit bija jūra, un tiem cilvēkiem, kas šeit dzīvoja, pat sapņos nerādījās, ka te kādreiz būs ezers, un šis ezers esot ļoti īpašs. "Kā pārējie lagūnu ezeri, tie ir ļoti, ļoti jūtīgi un aizsargājami, tie ir ar īpašu veģetāciju, ar īpašu nogulumu uzkrāšanās raksturu, ar īpašu faunu un floru, un tāpēc tie ir jāaizsargā, lai saglabātos, jo mums ir zināmi piekrastē vairāki lagūnu tipa ezeri, kas ir aizauguši pilnībā un kurus mēs pilnībā neredzam," skaidro pētniece Laimdota Kalniņa.
Lai šo ezeru saglabātu un tas nekļūtu par pļavu, tam ir jānodrošina pietiekams ūdens līmenis. Jau gadu desmitiem, simtiem un tūkstošiem šī ir īpaša un aizsargājama vieta, un šogad Kaņiera ezers svin 50 gadu jubileju. "1965.gada 15.augustā šeit tika atklāta sezona pīļu medībām un ar to sākās Kaņiera ezera eksistēšana.
Pirms tam te upīte te tecēja, izveidojās vecupītes, visādi dīķīši, kas pavasaros pārplūda un bija pilni ar putniem un zivīm un tāpēc nolēma izveidot tai laikā ezeru, tas ir, mākslīgu ūdenskrātuvi," ezera vēsturi izstāsta Kaņiera ezera laivu bāzes uzraugs Arnolds Elksnis.
