“Mūsu bagātība ar ūdeņiem, ar avotiem ir milzīga, tas skaits nav pat saskaitāms. Un viens no tiem ir Baltgales pagastā Galtenes jeb Kaļķulejas svētavots, ka no seniem laikiem viņš jau tiek izmantots dziedniecībai,” stāsta dabas pētnieks Guntis Eniņš.
Inta Botere, kura nāk pēc avota ūdens, zina stāstīt, ka “viena teika bija, ka tas ir arī acīm ļoti labs, acu gaismai, ka jāmazgā, un tad vienmēr ir tas, ka Saulgriežos un Lieldienās jānāk pie avota, kas tek uz austrumiem, un šis tieši tā tek”.
Par avota ietekmi uz veselību pārliecinājusies gan pati Inta, gan viņas ģimene un draugi, kas mēdz avota ūdeni ne tikai dzert, bet arī pa to pastaigāties.
“Tas sākās pavasrī pēc kaut kādas slimošanas, kad man ļoti prasījās ūdens – staigāt ūdenī, peldēt, tad es arī sāku peldēt dīķī agri pavasarī, un tad, kad tu atnāc pēc tā ūdens, tu noauj basas kājas, un tad pa to strautiņu aizej līdz iztekai, un tad pēc tam ir tāda mundra sajūta, ļoti labi. Un ir tā, ka vasarā tas ūdens ir ļoti auksts un ziemā, nu, mēs staigājam cauru gadu, un tad ziemā viņš ir tāds patīkami silts,” stāta Inta.
Lai gan avotu Latvijā ir daudz, šis avots ir zināms ne tikai ar savām dziednieciskajām spējām, bet arī veidu, kā ūdens no tā izplūst.
“Avots dzīvojas un kāpj uz augšu, tas nozīmē – kāpjoši ir tie, kur mēs redzam to burbuļošanu, krītošos avotos mēs to neredzam,” stāsta Eniņš.
“Avots ir ļoti kaļķains, avoti mums parasti mēdz būt dzelžainie avoti, kuri paliek sarkani, un kur ir kaļķi, kaļķu piemaisījums spēcīgs, tie izskatās tīrāki. Kad avotā ir tik ļoti kaļķains ūdens, viņš izveido kaļķu iežus – saucamos avotu kaļķus, kurus Latvijā arī citos avotos ņem un iegūst tādu kā zemes bagātību, un tos kaļķus ir šeit izmantojuši – rakuši, lauzuši – zemes mēslošanai, būvniecībai,” stāsta Eniņš.
Pēdējos datos minēts, ka avota sākumdaļa ir vismaz 2x2 metrus plaša, taču izmēri esot mainīgi, tādēļ Guntis Eniņš nolemj to pārmērīt.
“Jā, nu gluži divi metri jau nav, kādi 1,70. Nu, jā, skatos 1,70 x1,80 metri. Var jau būt, ka ir bijis 2 metri, bet avots nes zemi no šejienes projām un atkal no malām slīd iekšā,” saka Eniņš.
Par avota senumu šaubu nav - leģenda vēsta, ka savulaik te garām gājusi pat Napoleona armija.
“Šeit ir gājis garām Napoleona karaspēks, un tādas runas arī klīst, to pārbaudīt ir ļoti grūti,” atzīst Eniņš.
Mainoties laikapstākļiem, mainās arī avots un tā radītā ainava. Guntis Eniņš skaidro, ka avotu veidoto ainavu var novērot ne tikai dabā, bet arī kartēs.
Par avota sakopšanu Galtenē galvenokārt rūpējas vietējie iedzīvotāji, un pēdējo gadu laikā padarīts jau daudz, rīkota talka, nomainīti soliņi, uzliktas kāpnes.
