"Atdošu Džuliusu Falkam. Kad es neesmu mājās, viņš rūpējas par dzīvniekiem. Tagad mums jāizdara viens svarīgs darbiņš. Mūsu trusis dzemdēja, bet viņai nav piena, tāpēc mēs, izdzīvojušo bērniņu, pieliksim pie citas trušu mammas. Sekojiet man," azartisks ir dzīvnieku draugs Andreass.
"Viņa ir viena no mūsu trušu mammām, bet šogad viņai nav piena. Šeit viņa ir izveidojusi ligzdu mazajiem trusīšiem," rāda Andreass, iznākot no staļļa ar trusīti uz rokām.
Viņa āda ir ļoti krunkaina. Ja māte baro savus bērniņus, āda ir gluda un vēderiņš ir apaļš: "Redziet, viņa vēderiņš ir ļoti mazs. Viņa puncītī nav piena. Paskatīsimies, vai otra trušu mamma pieņems viņu. Paskatieties! Tur ir otras trušu mammas miga," rāda Andreass un ieliek trusīti trušu mammas vilnā un salmos. Otras trušu mammas mazuļi mīcās un pieņem pienesto mazuli.
"Savus trušus mēs pārdodam dzīvnieku mīļotājiem. Ja viņiem ir dots vārds, mēs viņus neēdam," saka dzīvnieku draugs.
Kaķu tiesneša mājās savu dzīvesvietu atraduši pieci šķirnes kaķi – Bengālijas, Abesīnijas un Afrodītes kaķi.
"Viņam ir seši mēneši. Viņš ir mūsu superzvaigzne," saka Andreass, sēžot kaķu voljerā uz krēsla un rokās turot bengālieti: "Viņš ir šķiršanās upuris. Jauni audzētāji nolēma, ka vēlas šķirties, un viņi man jautāja, vai es nevēlos paņemt šo kaķi. Protams, es neatteicos Viņa īstais vārds ir Ilusom, kas ir īsā versija angļu frāzei "I love u so much" jeb "es tevi ļoti mīlu", bet mēs viņu saucam par Žanu Luku."
Tāpat kā Andreass mīl kaķus, viņš mīl arī suņus. Pie viņa dzīvo četri suņi, no kuriem trīs ir Kavaliera Kinga Čarlza spanieli un viens, liels skaists sanbernārs.
"Tas ir Džuliuss, viņa māte bija ļoti jauna, un mēs negribējām zaudēt Džuliusu, tāpēc mēs paši viņu piebarojām. Tagad viņš ir jaukākais suns uz pasaules!" rāda Andreass.
Katram no dzīvniekiem Andreasa mājās ir savs stāsts. Abām arām, kuras mūs sagaida ar skaļiem saucieniem, ir 10 gadi. Papagaiļu iepriekšējie saimnieki neizprata šo grezno putnu vajadzības, tāpēc nu abiem ir psiholoģiskas problēmas.
"Viņi dzīvoja ļoti sliktos apstākļos. Viņš dzīvoja viens pats vietā, kur kāds parādījās tikai no rīta vai pašā vakarā. Viņam bija liels būris, bet nevienam nepietika laika papagailim, tāpēc viņam parādījās psiholoģiska problēma, ko sauc par kliedzēju. Viņš nepārtraukti kliedza. Aras kliedziens ir no 120 – 150 decibeliem skaļš. Tas ir bīstami mūsu ausīm," uzsver dzīvnieku pazinējs.
"Meitene tika turēta mazā būrī, bez ģimenes, bez citiem putniem, tumšā vietā, zem mājas trepēm. Viņai attīstījās psiholoģiska problēma, ko sauc par kodēju. Viņa atnāks pie tevis un iekodīs. Mēs viņus abus salikām kopā, un starp viņiem izveidojusies īsta mīlestība. Viņa vairs nekož un viņš vairs nekliedz," skaidro papagaiļu pazinējs par klaigājošo sugu: "Viņi dalās it visā. Maizīte, speciāli cepta viņiem, bez cukura, ar sēkliņām un riekstiem."
Andreass ir ne tikai visu kaķu šķirņu eksperts, bet arī nesen ieguvis atļauju, lai varētu izglītot cilvēkus par papagaiļu turēšanu. Jo Vācijā lielo papagaiļu iegāde diemžēl ir modes lieta.
"Es esmu priecīgs, ja varu redzēt suņa sejā smaidu, vai kaķis ir veselīgs un murrā, vai, kad zirgs jāj pa lauku un dzīvo dabīgā vidē. Esmu vīlies daudzos cilvēkos, personās, kas ir greizsirdīgi, kas vēlas iznīcināt visu tāpat vien, it īpaši, ja runā par dzīvniekiem,"domās dalās Andreass.
"Es mīlu visus dzīvniekus. Jau no mazotnes es audzēju trušus, kanārijputniņus un kāmīšus.
Ar laiku es sapratu, ka man nav jāpērk dzīvnieki par lielu naudu, lai dotu viņiem labas mājas. Mani draugi zina, ka es labi saprotos ar dzīvniekiem un tā kā es dzīvoju jaukā mājā, daži no viņiem domā, ka būtu labāk atdot savus dzīvniekus uz labākām mājām, kas beigās sanāk manas mājas," savā redzējumā dalās dzīvnieku pazinējs.
Kaķu eksperta mājai piemīt veclaicīgs šarms. Ne velti viņš tās sauc par savu mazo paradīzi, kur pēc gariem ceļojumiem atrast mieru.
"Es kolekcionēju antīkas lietas. Šīs ir vecas ērģeles, no apmēram 1950.gada. Tās ir daudz ceļojušas, bijušas Āfrikā. Izmantotas baznīcās, lūgšanu laikā. Man visdārgākais antikvariāts ir šis porcelāns, jo tas reiz piederēja manai vecmāmiņai. Otrā pasaules kara laikā viņa to noslēpa, lai kareivji to nenozagtu vai neiznīcinātu," par aizraušanos ar antīko stāsta Andreass: "Šos traukus mēs izmantojam reizi gadā, Ziemassvētkos."
Pēc darba dienas Andreass nomaina glauno uzvalku pret darba drēbēm un dodas pie Lizbetes.
"Viņas vārds ir Alisa. Es viņu saucu par Lizbeti, jo viņa ir ne tikai skaistule, bet arī darba zirgs. Es mīlu zirgus jau kopš bērnības. Tēvs un vectēvs iemācīja, kā viņus kopt," ķemmējot zirgu stāsta Andreass: "Viņa ir viena no tiem dzīvniekiem, kas šeit jau dzīvoja, kad es iegādājos šo māju. Iepriekšējais saimnieks teica, ka viņam viņa vairs nepatīk, un tā es viņu adoptēju."
"Viņa ir labs kompanjons un lieliski padara savu darbu. Kad es jūtos slikti, es nāku ar viņu pastrādāt uz lauka, vai dodos izjādē pa mežu. Mūsu mežos ir ļoti mierīgi, nebrauc neviena mašīna. Viņa paskatās uz mani ar savām mierīgajām acīm. Viņai ir ļoti lielas un mierīgas acis," saulei rietot saka Andreass.
"Es uzskatu, ka cilvēki nemīl tikai vienreiz savā dzīvē. Dzīvniekus var mīlēt vairāk kā vienu. Dzīvnieki nav tik greizsirdīgi kā mēs. Es uzskatu, ka mīlestība ir visa pamats un to nevajag aizmirst," pēc saulrieta, skatoties albūmus saka Andreass: "Ja man būtu jāizvēlas – cilvēks vai dzīvnieks – es izvēlētos dzīvniekus."
