Sadaļas Sadaļas

Ķepa uz sirds

Kāpēc aktrises Karīnas Tatarinovas Sīpols saimnieci klausa tikai nodarbību laukumā?

Ķepa uz sirds

Ķepa uz sirds

Cilvēks ar covid apdraud kaķi nevis otrādi

Kaķene Duda un vetārsts Kovaļenko – draudzība kopš studiju laikiem

Veterinārmedicīnas doktora un pētnieka Kaspara Kovaļenko ikdiena pēdējo pusgadu paiet,  pētot kaķu koronavīrusu. Kopā ar savu komandu Kaspars analizē vīrusa īpašības un mēģina paredzēt tā attīstību. Tikmēr mājās Kasparu gaida Duda – viņa uzticamā biedrene jau kopš studiju laikiem.

Jūsu kaķim pavasarī būs jau 17 gadu, tas ir cienījams vecums. Kopā piedzīvoti daudzi nozīmīgi brīži?

Duda kopā ar mani ir pavadījusi manus studiju gadus. Kaķis pie manis ir jau kopš 2004. gada. Mēs kopā studējām, kopā pabeidzām doktorantūru un kopā uzsākām akadēmisko karjeru. Visa mana veterinārmedicīnas karjera, visa mana veterinārmedicīnas dzīve ir pavadīta ar šo kaķi. 17 gadi – tas kaķim ir diezgan ilgs mūžs. Protams, kaķi var dzīvot arī 25 gadus, un es ceru uz to ilgāko.

Kaķene Duda

Kā jūs uztverat savu kaķi – kā biedru, draugu, ģimenes locekli?

Duda ir personība. Viņa ir izteikta personība, ja viņai kaut kas nepatīk, viņa aiziet. Viņu nevar pārāk ilgi glaudīt – desmit glaudieni un viss, pietiek, vairāk nevajag! Viņa ir diezgan inteliģents dzīvnieks, prot atvērt vaļā durvis, visādus brīnumus dara.

Kādi ir Dudas talanti?

Galvenais ir tā durvju virināšana, viņai tas patīk, ar to viņa izklaidējas. 

Kad es atbraucu mājās, viņa mani uzreiz pazīst, uzreiz pievērš uzmanību un man uzreiz viņa jāpabaro. Tas nekas, ka ēdiens viņai jau stāv, kad es ierodos, man tik un tā nekavējoties jāķeras pie Dudas aprūpes.

Vai jums abiem ir kādas līdzīgas iezīmes?

Viņa ir ļoti neatkarīga savā būtībā, savā dvēselē. Mēs esam līdzīgi tādā ziņā, ka es esmu diezgan liels vienpatis reizēm un arī Duda ir vienpate.

Ilgā kopdzīve noteikti ir veicinājusi kādus kopīgus rituālus vai nodarbes?

Galvenais rituāls laikam ir mana atbraukšana uz Ādažiem. Man ir tāda sajūta, ka kaķis jau gaida iepriekš, jo vēl neesmu ienācis pa durvīm, bet viņa jau tur grozās, jau virpinās, tiešām gaida, kad es viņai kādus kārumus sākšu dot.

Kaķene Duda ar saimnieku Kasparu

Viņai ir tāds paradums – vienalga, cikos es pamostos, viņai vajag kārumus uzreiz. Citreiz es trijos naktī eju uz labierīcībām, viņai vienalga – būs augšā, dzirdēs, kā es kustos, uzreiz atskries. Citi var staigāt, var nestaigāt, bet, kā viņa izdzird mani, tā uzreiz ir klāt un bļaustās, lai kādus kārumus iedotu.

Vai esat novērojis Dudai kādas novecošanas pazīmes?

Šobrīd es neredzu vēl tādas izteiktas novecošanas pazīmes – viņa ir kļuvusi nedaudz vājāka, bet to var asociēt arī ar to, ka mainās gada cikls. Viņa ir tikpat aktīva, cik agrāk. Protams, ka kaķis lielāko dienas daļu pavada guļot uz mūrīša, bet tādas ar vecumu saistītas slimības pazīmes pagaidām nav. Jāatzīst, ka šim dzīvniekam ne reizi 16 gadu laikā nav bijušas problēmas ar veselību. Interesanti ir tas, ka Duda ir bezšķirnes kaķis, radusies tepat no vietējā genofonda, un ir ļoti izturīga – pieņem visu, garšo viss.

Kaķene Duda

Diemžēl ir tā, ka mūsu mazo draugu mūžs ir krietni īsāks par mums atvēlēto. Vai esat aizdomājies arī par to, ka kādudien Dudas vairs nebūs?

Man kā veterinārārstam tas ir skaidrs jau no pirmās dienas. Jau kopš bērnības man bija saprotams dzīvības un nāves cikls. Mans tēvs strādāja ātrajā palīdzībā, un tieši tur es saskāros ar cilvēku dzīvību un nāvi, sapratu, ka cilvēks ir mirstīgs. Jā, es zinu to, ka dzīvnieks vienā dienā nomirs, un es esmu pārliecināts, ka viņam nodrošināšu dzīvi, cik vien kvalitatīvi varu līdz pat pēdējam elpas vilcienam.

Mums, cilvēkiem, diemžēl eitanāzija nav legāla Latvijā, bet pasaulē šur tur ir, un es arī uzskatu, ka atsevišķos gadījumos, paliatīvas aprūpes beigās, mums jāļauj gan dzīvniekam, gan cilvēkam cieņpilni aiziet. Es ceru, ka šāds mirklis nepienāks, bet, ja tomēr man būs jāizšķiras par šādu soli, domāju, ka ne mirkli nešauboties palīdzēšu dzīvniekam aiziet, ja tas cietīs sāpes un tam citādāk nevarēs palīdzēt.

Es mīlu šo dzīvnieku, es tiešām mīlu šo kaķi, bet tajā mirklī, kad es redzu, ka viņš cieš manu acu priekšā, man tad nav jautājuma par to, kādai jābūt tālākai rīcībai. Tas varbūt izklausās cietsirdīgi, bet, manuprāt, tā ir pati augstākā humānisma izpausme – ka tu ļauj dzīvniekam cieņpilni aiziet.

Ko jums ikdienā dod kaķa klātbūtne?

Kad viens pats dzīvoju Jelgavā studiju laikā, kaķis sniedza tādu emocionālu atbalstu. Lai arī liekas, ka tas nav vajadzīgs vai arī īsti neko nedod, tu ar to kaķi vari parunāties. Tas pašam cilvēkam daudz ko dod psiholoģiski, tāpēc es arī ļoti uzsveru – dzīvnieks mājās ir ģimenes loceklis. Tas nekas, ka viņš nerunā pretī, ņaud vai rej, vienalga, tas ir ģimenes loceklis. Pret ģimenes locekļiem ir jāizturas ar cieņu.

Kaķene Duda kopā ar saimnieku Kasparu

Kurā brīdī sapratāt, ka jums patīk veterinārmedicīna?

To, ka gribu ar šo jomu saistīt savu dzīvi, sapratu apmēram 18 gadu vecumā. Bērnībā dzīvojām Saulkrastos, tēvs strādāja ātrajā palīdzībā. Es daudz laika pavadīju ātrās palīdzības mašīnā, braucot līdzi uz izsaukumiem, tajā laikā tā varēja.  Tad es arī sapratu, ka mani medicīna interesē. Mani interesēja zinātne kopumā, man patika pētīt dzīvniekus.

Dzīvojot laukos, pētniecības iespēju ir ļoti daudz – skudras, vardes, dzīvnieki kūtī, truši, suņi, viss mani interesēja. Laukos arī ir redzams gaļas ieguves process, tā saucamās “cūku bēres”. Tu jau to visu redzi, seko līdzi un saproti, kas notiek, un sāc izprast anatomiju jau no bērna kājas.

Visapkārt bija pieejama arī literatūra, no tās pašas Saulkrastu slimnīcas –  gan par slimībām, gan medicīnu. Mana mīļākā grāmata bija populārzinātniskā enciklopēdija. Man vispār enciklopēdijas patika lasīt un patika arī ķīmija un fizika, viss kaut kā sakrita tādā jūklī, un, pamatskolu beidzot, man bija doma, ka varētu vidusskolā turpināt mācīties un kļūt par ārstu.

Bet tomēr iznāca mazliet citādāk?

Mans mērķis toreiz bija skaidrs – es gribu būt ārsts. Māte gan toreiz norādīja, ka esmu par slinku un ieteica pamēģināt Smiltenes tehnikumā veterinārā feldšera studijas. Viņa man teica – pabeidz vetfeldšeri, ja patīk, turpini, ja ne, tad varēsi iet par ārstu mācīties, gadu tikai būsi zaudējis. Es piekritu, un, kad pabeidzu tehnikumu, biju jau veterinārārsta asistents. Pēc tam iesniedzu dokumentus Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē un galu galā, caur visādiem šķēršļiem, šo fakultāti arī pabeidzu.

Veterinārmedicīnas doktors un pētnieks Kaspars Kovaļenko

Tā man tā sasaiste ar verterinārmedicīnu arī nostabilizējās. Pēc tam pastrādāju kādu brīdi putnu fabrikā “Ķekava” par veterinārārstu, pēc tam strādāju Pārtikas un veterinārā dienesta Starptautiskās tirdzniecības daļā un paralēli doktorantūrā mācījos, bet 2011. gadā atgriezos fakultātē un sāku veidot savu akadēmisko karjeru. Soli pa solim, un desmit gadu laikā esmu no asistenta kļuvis par profesoru un dekānu.

Tagad pētāt tieši infekciju slimības. Kas šajā jomā ir aizraujošākais?

Mikrobioloģija un infekciju slimības man ir patikušas, kopš es sevi atceros. Tas likās bīstami un tajā pašā laikā interesanti, gribējās visu izpētīt un saprast, kāpēc tā un šitā. Skatoties uz nozari caur dzīvnieku prizmu, es teiktu, ka bieži vien ārstiem trūkst kopbildes apjausmas. Mēs, cilvēki, neesam nekas īpašs, mēs esam vēl viena dzīvnieku suga, viena no daudzām dzīvnieku sugām.

Infekcijas lēkā starp mums, mūsu draudzīgākajām sugām, un, jo tuvāks mums ir kāds indivīds šajā evolucionārajā lokā, jo lielāka iespēja, ka tā infekcija pārleks pie mums.

Kas jums ir svarīgāk – pētīt vai mācīt?

Mans dzīves mērķis ir darīt pasauli labāku, mans vienīgais uzdevums ir padarīt pasauli labāku visos iespējamos veidos. Viens no tiem veidiem gan ir ļoti lēns, salīdzinājumam – kā pagriezt “Tallink” kuģi, airējot ar karoti. Arī zināšanu iegūšana un nodošana tālāk ir tāda airēšana. Es mēģinu sabiedrību mainīt, ietekmēt. Saprotot, ka mēs visi esam saistīti, un tā saprašana par to, ka visi esam saistīti, nozīmē, ka mēs varam ar savu rīcību ietekmēt visus saistītos organismus. Mums ir iespējas kļūt labākiem, dzīvot labāk, attiekties labāk pret dzīvniekiem, pret cilvēkiem, vienam pret otru. Es tikai neredzu, kāpēc mēs to nedarām. Kāpēc mēs tik daudz laika veltām nevajadzīgām aktivitātēm, lai viens otram kur iegrieztu?

Pie kā jūs šobrīd strādājat, ko pētāt?

Ikdienā es esmu dekāns. Pārsvarā daru administratīvo darbu fakultātē, paralēli arī lasu lekcijas infekciju slimībās studentiem 5. kursā. Un paralēli man noris pētniecība vairākos projektos. Viens no projektiem ir mikoplazmu pētījums govīm. Mēģinām saprast, kā ierobežot mikoplazmozi piena lopkopībā, kas ir būtisks piena kvalitātes un pašu liellopu dzīves kvalitāti ierobežojošs faktors.

Galvenais darbs, ar ko esam nodarbojušies pēdējo pusgadu, ir kaķu koronavīrusa pētījumu un paraugu vākšana. Šeit daudz darba ir paveikušas arī doktorantes Gundega Mūrniece un Linda Valkovska. Mūsu uzdevums bija un joprojām ir – vākt paraugus no kaķiem. Mūsu galvenais mērķis ir saprast koronavīrusa ierosinātāja izplatību kaķu populācijā.

Kā kaķu saimniekiem reaģēt uz šo informāciju, ka arī kaķis var saslimt ar Covid-19?

Sabiedrībai uz šo paziņojumu vajag reaģēt neitrāli un nogaidīt. Mūsu, pētnieku, uzdevums ir saprast, vai šis vīruss ir līdzīgs tam, ar ko slimo cilvēki, vai arī tas ir mainījies.

Galvenais, kas cilvēkam ir jāsaprot, ka tieši viņš ir tas, kas ienes šo infekciju mājsaimniecībā, nevis otrādāk.

Cilvēks ir tas, kas staigā apkārt, šķauda viens otram virsū un visādus brīnumus dara. Kaķis šo infekciju mājsaimniecībā neienesīs. Mīlulis var atsevišķos gadījumos inficēties no cilvēka, pagaidām gan mēs nesaprotam, kas ir šie faktori, kas ietekmē šo inficēšanos.

Kādus piesardzības pasākumus būtu vēlams veikt?

Covid-19 pozitīvs cilvēks baciļus jau neizdala bezgalīgi ilgi. Tajā pirmajā saslimšanas periodā var lietot sejas masku un mazgāt rokas – gan pirms, gan pēc dzīvnieka aprūpes, kā arī pēc iespējas mazāk kontaktēties ar dzīvnieku.

Kādas ir kaķu koronvīrusa pazīmes var lasīt šeit.

Kādas ir biežākās kaķu saslimšanas kopumā?

Infekcijas slimības mājas mīluļu vidū nav tik izplatītas kā kādreiz, jo diezgan veiksmīgi darbojas vakcinācija. Patlaban biežāk novēro vielmaiņas problēmas, aptaukošanos, cukura diabētu, nieru mazspēju. Tas spektrs ir līdzīgs kā cilvēkam, saistīts ar nepareizu uzturu un mazkustīgumu.

Kaķim, lai tiktu dabā pie ēdienam, ir stipri jāpacenšas, bet mājās viss ir vienkārši – četros naktī viņš paņaud, bet četros un divās minūtēs ir jau paēdis.

Varbūt nākotnē būs kādas brīnumzāles, dzīvības eliksīrs?

Nākotnē droši vien vairāk sapratīsim, kas mums ir apkārt, nākotne balstīsies uz mūsu imunitāti. Vakcīnu drošums un efektivitāte uzlabosies.

Problēma jau ir tā, ka organisms noveco, un šo problēmu, šķiet, tik drīz mēs nenovērsīsim. Un liekas, ka arī nevajag.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt