Salīdzinoši neuzkrītoši ziemas miera periodam pamazām pielāgojas bezmugurkaulainie dzīvnieki – tārpi, gliemji, daudzkāji, zirnekļveidīgie, vēžveidīgie, kukaiņi. Daļa no viņiem (kuri paveikuši galveno uzdevumu – parūpējušies, lai nākamgad turpinātos suga) laižas mūžīgā miegā. Paliek oliņas vai kūniņas.
Savukārt tie kustoņi, kuri, lai gan ziemā aktīvi dzīvot nespēj, tomēr arī mirt rudenī negrasās, nolien slēptuvēs – ziemotuvēs, kurās sastinguši centīsies pārlaist auksto gada periodu.
Tie ir gan dažādi bezmugurkaulnieki, gan arī sauszemes mugurkaulnieki, kuri atkarīgi no apkārtējās vides temperatūras, proti, abinieki (tritoni, vardes, kokvardes, krupji, varžukrupji) un rāpuļi (čūskas, ķirzakas).
Ziemas guļā pēc zemādas tauku rezervju uzkrāšanas un biezāku kažoku uzaudzēšanas laižas arī daļa zvēru jeb zīdītāju – āpši, jenotsuņi, lāči, eži, susuri, sicistas, sikspārņi (tie sikspārņi, kuri nav aizlidojuši uz siltajām zemēm). Pārējie zvēri ziemas miegu neguļ, viņi iztiek vien ar to, ka rudenī ietērpjas biezākā un gaišākā ziemas kažokā.
Savukārt putni, jo īpaši gājputni, gan nav tik neuzkrītoši. Gājputni ir skaļi. Rudens ceļojumu periodā rit putnu migrācija gan no Latvijas, gan caur Latviju. Ne vienas vien sugas spalvainos lidoņus var paveikties ieraudzīt tur, kur parasti tie neuzturas. Šai gada laikā ikdienišķa parādība ir putnu kompānijas.
Tomēr visuzkrītošāk par savu gatavošanos ziemas miera periodam ziņo augi, pirmkārt, lielie augi – kokaugi, precīzāk sakot, lapkoki. Vairākums koku un krūmu rudenī pārkrāso lapas un zināmu laiku negribot dižojas ar tām, pirms atbrīvojas no šīs nu jau liekās (un pat kaitīgās) nastas. Pirms atmiršanas lapas maina krāsu.
Vasarā koku lapās pārliecinoši dominē zaļais pigments – hlorofils (ķīmiska viela, kas padara lapas zaļas un nodrošina fotosintēzi). Zaļais pigments vasarā ir dominējošais, bet nav vienīgais. Lapās atrodas arī citi pigmenti. Tiesa, hlorofila klātbūtnē tie ir nemanāmi.
Rudenī, kad pazeminās gaisa temperatūra, zaļais pigments noārdās. Jo agrāk sāk kristies temperatūra, jo agrāk sākas hlorofila sadalīšanās. Zaļajai krāsai izsīkstot, parādās jeb top ieraugāmas citas krāsas. Precīzāk sakot, kad hlorofils zūd, uz laiku dominējošo vietu lapās pamazām aizņem tur jau esošie citi pigmenti – dzeltenie vai oranžie, vai sarkanie, vai purpurkrāsas pigmenti. Hlorofils noārdās lēnām, arī citi pigmenti nesteidzas, tāpēc lapas pārkrāsojas pamazām.
Bērziem, liepām, lazdām un ozoliem lapas rudenī krāsojas dzeltenas, kļavām un apsēm – koši dzeltenas, arī sarkanas. Lapu krāsu intensitāti ietekmē gaisa temperatūra. Kur bijis jūtamāks saliņš vai salnas, tur kokaugu lapu krāsa ir izteiktāka. Krāsainu rudeni paildzina saulainu dienu bieža mija ar aukstām naktīm.
Kad atmiršanas process beidzies, lapas top brūnas. Starp citu, dažiem kokiem, teiksim, alkšņiem, tās uzreiz – no zaļām – kļūst brūnas. Tieši brūnēšana nepārprotami norāda uz lapkoku lapu novecošanās beigām jeb to šūnu bojāeju. Lapu krāsošanās posmam sekojošais atmiršanas posms saistīts ar lapkriti. Lapu nomešanā lapkokiem lielā mērā palīdz rudens vēji un lietus. Ko iesākt ar kritušajām lapām piemājas pagalmā un kā ar tām apieties videi draudzīgos veidos, var lasīt šeit.
Skujkokiem ir citādi: tuvojoties aukstajai sezonai, viņu skujas masveidā nezaudē hlorofilu, nepārkrāsojas, neatmirst un nenobirst. Tāpēc jau zaļās krāsas mūsu ārēs netrūkst arī ziemā.
Ieskaties augu pasaulē
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2020. gada 14. oktobrī.
