Polārlāči neapšaubāmi ir salas simbols un piesaista tūristus šai vietai, taču vienlaikus polārlāči ir arī apdraudējums cilvēkiem. Pilsēta ir relatīvi droša vieta, kur cilvēki var pārvietoties bez ieročiem, taču pat Longjērbījenē ik gadu tiek manīti lāči.
“Šeit mēs esam tikai ciemiņi, polārlāči ir galvenie dzīvnieki uz šīs salas. Mēs viesojamies pie viņiem, nevis viņi pie mums,” stāsta gids Vladimirs Prokofjevs.
Svalbāra
Viņam pirmā nopietnā tikšanās ar polārlāci bija kādreizējā krievu apmetnē Piramīdā, kur bijis ar tūristu grupu.
"Bija marts, daudz sniega, spoža saule, un no sākuma lāci nekur nemanījām, jo tas netālu gulēja sniegā, līdz brīdim, kad viņš piecēlās aptuveni 70 metru attālumā no mums,” stāsta Prokofjevs. “Es sadzinu grupu aiz manis, lācis paošņāja gaisu un sāka iet prom, likās, ka viņš ir zaudējis interesi par mums, taču tad viņš apstājās un sāka uz mums skatīties. Šāda uzvedība liecina, ka viņš ir kļuvis ieinteresēts.
Tad atlika izšaut signālraķeti, un polārlācis aizbēga. Ir labi izšaut vairākus šāvienus vienā reizē, jo lāči ir ļoti gudri. Ja viņi pēkšņi izdomā, ka viņiem nav bail, viņi var sākt tev skriet pakaļ.
Mēs patiešām negribam būt ļoti tuvu viens otram," brīdina gids.
Viņš arī stāsta, ka šaut lācim var tālākais tikai no piecdesmit metru attāluma, ja jūt, ka draud dzīvības briesmas. “Bet situācija ir ļoti nervoza, tu nevari nomērīt distanci, un tev ir jāsargā sevi un grupa. Jāatceras, ka polārlācis var skriet ļoti ātri, viņš mierīgi var noskriet Useinu Boltu 100 metru distancē, tāpēc aizbēgt no lāča cilvēkam nav iespējams. Tas ir tāds nedaudz muļķīgs joks, bet mēs mēdzam teikt – esi ātrāks par savu draugu. Ja lācis tev skrien virsū, tev ir maksimums trīs līdz piecas sekundes, lai izšautu, ” stāsta Prokofjevs.
Latvijas Radio satiktais gids Svalbārā ir ļoti pieredzējis ar lāčiem. Viņš savulaik pat nakšņojis ļoti tuvu polārlāču mammai un tās diviem lācēniem. Par laimi, šī nervozā nakts, kura tika pavadīta, stāvot sardzē un sargājot tūristu grupu, kas gulēja teltīs, beidzās veiksmīgi, taču šādas nervozas situācijas ir daļa no gidu ikdienas.
Tomēr, kad polārlācis tiek nošauts Svalbārā, tiek uzsākta nopietna izmeklēšana. Ierodas salas gubernators ar speciālistiem, kas var noteikt, no kāda attāluma nošauts lācis, un, ja viņi redz, ka šāviens veikts no 300 metru attāluma, tad ir skaidrs, ka šāviens nav bijis pašaizsardzības nolūkos.
"Ir sistēma, kā sevi pasargāt, un to ikviens apgūst, ierodoties salā. Visbiežāk negadījumi notiek tad, kad cilvēki tuvojas pārlieku tuvu lācim, lai to nofotografētu.
Visbiežāk par lāča nošaušanu tiek uzlikts sods, cik man zināms, visai liels, aptuveni 50 tūkstoši kronu jeb pieci tūkstoši eiro.
Polārlāči ir fascinējoši dzīvnieki, bet vienlaikus nedaudz biedējoši. Tu nekad nepiegursti tos vērot,” Latvijas Radio stāsta biologs Mads Foršammers.
Tūristu pārvietošanās Svalbārā ir strikti ierobežota, ir teritorijas, kur nedrīkst doties ne tūristi, ne salas iedzīvotāji, taču tūristiem šie ierobežojumi ir lielāki. 60% Svalbāras ir nacionālā parka teritorija, un ir nepieciešama īpaša atļauja, lai turp dotos. Tūristu plūsmu regulē tūres, jo patiesībā ārpus pilsētas tūrists viens nemaz nevar doties, ir nepieciešams kāds, kurš zina ceļu, jo telefona sakari ārpus pilsētas nedarbojas, kā arī kāds, kuram ir bise un kurš prot šaut.
Latvijas Radio žurnālistēm gan Svalbārā neizdevās redzēt polārlāčus, jo šajā gadalaikā tie ir ūdeņos un rietumkrastā tos redzēt ir daudz mazāka iespēja nekā austrumkrastā. Taču vienlaikus ir ļoti laba sajūta būt šajā salā un zināt, ka polārlāči te brīvi pārvietojas, nevis iesprostoti kādā rezervāta teritorijā, kur ikviens var tos redzēt.
