Kad ēdamās sēnes sezonu beigušas, acis turpina priecēt neēdamās

Kamēr Latviju vēl nav piemeklējis noturīgs un vērā ņemams dzestrums, šur tur mežos joprojām atrodamas diezgan labi saglabājušās (saglabājušās nevis izaugušas!) gailenes. Šur tur joprojām acīs „trāpās” arī kāda bērzlape. Tās tagad gan ir vien paliekas no vispārzināmo ēdamo vasaras un rudens sēņu dāsnā klāsta, taču, ja mērķis nav atrast ko ēdamu, tad sēņu laiks patiesībā nebeidzas nekad.

Taču jāatgādina, ka oficiāli par tā saucamajām „ēdamajām” atzītas ne vien pieminētās un populārās gailenes, bērzlapes un, protams, bekas, bet kopumā vairāk nekā 400 daždažādu Latvijas sēņu sugas. Lielākā daļa no tām ir cepurīšu sēnes. Vidusmēra sēņotāji pazīst – labi, ja desmito daļu šo sēņu.

Reti kurš klasiskais sēņotājs zina, ka, kamēr jauni, ēdami ir bezmaz visu pūpēžu augļķermeņi. Vai nav brīnums, ka ēdamo sēņu sarakstā atrodamas arī, teiksim, daudzu sugu atmatenes, tintenes, ka drīkst ēst arī taurenes, pataurenes, pelēkās gailenes, neīstās gailenes, čemurpūkaines, kazbārdes, adatreceklenes, receklenes u.c.?! Tiesa, „drīkst ēst” gan nenozīmē, ka noteikti jāēd (dažas neindīgās sēnes ir negaršīgas, citas jāsaudzē retuma dēļ) ...

Vispārpazīstamo ēdamo cepurīšu sēņu vācēju jeb klasisko sēņotāju  vairākums  droši vien ir pārliecināts, ka šogad „sēņu laiks” jau beidzies. Viņu aktivitātes laiks tiešām beidzies, bet sēņu laiks turpinās. Patiesībā: tas nebeidzas nekad! Varam doties uz mežu (un ne tikai uz mežu) jebkurā gadalaikā, – sēnes būs! Ne visas – ēdamas, bet - būs. Ja dosieties sēņot nevis vēderam, bet acu priekam, tukšā nepaliksiet!

Jebkurā gadalaikā varam ar sēnēm pamielot acis. Ne visas ieraudzītās visiem šķitīs glītas, - gaume dažāda. Bet varbūt tās, kuras kādam neizskatās simpātiskas, tuvāk aplūkotas, viņa acīs tomēr izrādīsies interesantas vai vismaz īpatnas.

Latvijā kopumā mājojošo sēņu sugu skaits mērāms vairākos tūkstošos. Tiesa, tās, kuras viegli saskatāmas ar neapbruņotu aci (svešvārdā sakot, makroskopiskās), sastāda mazāko daļu no visām. Pārējās (svešvārdā sakot, mikroskopiskās), redzamas tikai tad, kad dāsni apvienojušās vienkop, kā, piemēram, pelējums vai, teiksim, kļavu ritisma, kuras radītie melnie plankumi šoruden bija un ir plaši aplūkojama bezmaz visur, kur vien atrodamas kļavu lapas.

Daždažādas sēnes atrodas daudzviet: uz laukiem, pļavās, krūmājos, purvos, parkos, zālājos, pat telpās. Tomēr vislielākā to daudzveidība pie mums ir mežā.

Kas ir sēnes? Vēl samērā nesen pat gudri cilvēki tās uzskatīja par augiem. Pēc tam noskaidroja: sēnēm piemīt ne vien augiem, bet arī dzīvniekiem raksturīgās īpašības. Zināmu laiku sēnes bija pieskaitītas protistiem. Nu izrādās: dzīvniekiem raksturīgās pazīmes pat dominē pār augiem raksturīgajām. Kad pienāca 20. gadsimta vidus, dabas pētnieki beidzot sadūšojās oficiāli pasludināt, ka sēnes nav nedz augi, nedz dzīvnieki, bet ir nodalāmas atsevišķā organismu valstī. Valstī, kas tā arī saucas: sēnes. Latīņu jeb zinātniskajā valodā sēņu valsts nosaukums skan: fungi.

Nedrīkstam aizmirst, ka sēņu valstī iekļauti arī ķērpji, toties, neraugoties uz provokatīvo latvisko nosaukumu, tai nepieder gļotsēnes, kas pārstāv protistus.

Sēnes sākas ar sporām. Vispirms sporas tā vai citādi izkaisās. Tās, kuras nokļūst piemērotā vietā, parasti agrāk vai vēlāk dīgst. Sporām dīgstot, veidojas un izveidojas pūkains pavedienu tīmeklis, no kā attīstās sēņotne jeb, zinātniski izsakoties, micēlijs. Micēlijs - tā ir tā īstā sēne.

Makroskopisko sēņu micēlijs visbiežāk attīstās augsnē vai nobiru kārtā, vai trūdošā koksnē un parasti ir daudzgadīgs. Kad pienāk laiks, ik gadu uz micēlija veidojas nākamās sporas radoši orgāni – visiem zināmie augļķermeņi, kas redzami virspusē – ārpus augsnes vai kāda cita substrāta.

Būdamas dzīvās būtnes, kuras nespēj  pašas sintezēt savai eksistencei nepieciešamo organiku, sēnes spiestas mājot tur, kur var uzņemt dzīves nodrošināšanai nepieciešamās vielas no apkārtējās vides.

Šķirojot pēc barošanās veida, sēnes  ir galvenokārt saprotrofas (tās mīt uz augu atliekām, kur pārtiek no gatavām organiskajām vielām), simbiotrofas (tās veido abpusēji izdevīgas attiecības jeb mikorizu ar dzīvu augu saknēm), karbotrofas (tās mājo un barojas degumu vietās), kaprotrofas (tās dzīvo uz dzīvnieku ekskrementiem un pārtiek no tiem) un biotrofas (tās mājo citos dzīvos organismos vai uz tiem un barojas ar šo radījumu veidotajām vielām).

Biotrofās sēnes mēdz dēvēt arī par parazītiskajām sēnēm. Šai grupā ietilpstošo sēņu saimnieki var būt gan dažādi dzīvi augi, gan citas sēnes, gan dzīvnieki (arī cilvēki). Tieši kas, kur un kad tiek izraudzīts par upuri, – to nosaka galvenokārt konkrētas sēnes suga. Teiksim, jau vasaras sākumā uz kadiķiem vietām spilgti izceļas kadiķu rūsu izraisošas sēnes apkopojums.

Latvijā mīt interesantas biotrofās askusēnes, kuras attīstās bezmugurkaulniekos, -  milnenes. Mūsu valstī visbiežāk ieraugāma  ir kara milnene, kas parazitē pārsvarā naktstauriņu sfingu kūniņās. Šīs sēnes augļķermeņi pamanāmi no vasaras vidus līdz rudens vidum.

Vairākums sēņu tomēr ir saprotrofas, tātad, ekokloģiski ļoti nozīmīgas, jo piedalās organisko vielu (pirmkārt, nedzīvu augu) mineralizācijā. Šai ziņā sēņu nozīme nav pārvērtējama.

Tipisikākās un uzkrītošākās (taču ne vienīgās) saprotrofās sēnes ir piepes (ne visas sugas, bet vairākums no tām), kas mīt galvenokārt uz mirstošiem un mirušiem  kokiem, atmirušiem to zariem, uz celmiem. Tiesa, ir arī parazītiskās piepes, kuras  iegūst barību, noārdot dzīvu koksni - to sēņotne attīstās augošos kokos.

Saprotrofo piepju un citu saprotrofo sēņu sugas, secīgi nomainot cita citu vai mājojot vienlaikus līdzās cita citai, pakāpeniski “ēd” beigto koksni - izraisa tās sadalīšanos. Saprotrofās sēnes, sadarbībā ar mikroorganismiem (pirmkārt, pūšanas baktērijām), tādejādi piedalās mirušas koksnes pilnīgā noārdīšanā. Kokēdājas sugas, nudien, ir ļoti daudzas un daudzveidīgas, arī glītas un, protams, interesantas.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt