Pļavas pārstādīšanā nevar pārnest visu ekosistēmu
Bioloģiski vērtīgo pļavu no iznīcības paglāba, kad izveidojot jaunu autoceļu posmā Limbaži - Dūči, bojāejai nolemto pļavas gabalu pārveda uz Apes novada Virešiem. Varētu šķist, ka šāds process ir vienkāršs, ja ir pietiekams darbaspēks un tehnika, tomēr arī pļava, tāpat kā cilvēka organisms, ir sarežģīta un vienota sistēma. Šajā gadījumā no zemes jāpaņem gabaliņš ar pļavā mītošajām augu, kukaiņu un mikroorganismu sugām.
"Mūsu mērķis nevarēja būt pļavas izglābšana un pārstādīšana jaunā vietā. Tādēļ to daudzveidību, kas ir nolemta iznīcināšanai, neļāvām izmest miskastē, bet ļāvām vismaz daļai no tā dzīvot jaunajā vietām, " tā pirms gada, stāstīja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docente un dabisko zālāju eksperte Solvita Rūsiņa.
"Velēnas pārstādīšana ir jāuzskata par maksimāla labuma iegūšanu no pļavas, pirms tā ir iznīcināta, nevis par pļavas izglābšanu," norādīja Solvita Rūsiņa.
Lai arī pirmais gads ir pārlaists veiksmīgi, tomēr Solvita norādīja, ka šī metode nav panaceja bioloģiski vērtīgā zālāja atjaunošanā.
Gadu pēc pļavas pārstādīšanas vērtīgais dabas gabaliņš ir ieaudzies jaunajā vietā.
Pārnest visu ekosistēmu nav iespējams
Katra vieta, kura tiek iznīcināta, jāizvērtē virspusīgi, norādot, ka noteikti būs vietas, kur labākais risinājums būs pļavu atstāt. To ietekmē arī lokālie apstākļi, piemēram, ja mitrajās pļavās ir grāvju sistēmas, bet jaunajā vietā netiek nodrošināti tādi apstākļi, kādi tie ir jau esošajā.
"Pamatsugas, kuras gribējām pārnest - dabisko zālāju indikatorsugas, piemēram, "Ziemeļu Madara", "Matainā vēlpiene", "Parastā ziepenīte" šogad jutās labi," stāstīja Rūsiņa, piebilstot, ka mazliet labāk kā vēlētos, jutušās arī ekspansīvās sugas, kuras kopumā ir ekoloģiski plastiskākas, piemēram, "Dziedniecības pienene".
"Mēs nevaram pārnest visu ekosistēmu un gaidīt, kad velēna tur pilnīgi dzīvos un pildīs savu funkciju, taču tās pārstādīšana var būt ļoti noderīga metode situācijās, kad sabiedriskā labuma dēļ nacionāli nozīmīgu projektu veikšanai kādā teritorijā ir dabisks zālājs," norādīja Rūsiņa.
Retas un aizsargājamas sugas ir ļoti jutīgas, ar ļoti šauru ekoloģisko amplitūdu un lielu jutību pret stresa apstākļiem. Šīs sugas visliktāk iedzīvojas jaunajā vietā un tās ir visgrūtāk pārnest un pārstādīt. Solvita norādīja, ka, teritorijās, kurās ir šo sugu nozīmīgas populācijas, tur to iznīcināšana notiks, tikai lēnākā veidā.
Viņa stāstīja, ka velēnas pārstādīšana joprojām nebūs dabisko zālāju glābšanas panaceja, jo retas un aizsargājamas augu sugas ir ar ļoti šauru ekoloģisko apmlitūdu un lielu jutību pret stresa apstākļiem.
"Pļava ir jāsasmaržo un jāizjūt"
Vērtīgajā pļavā kvadrātmetrā tika saskaitītas 43 augu sugas, diemžēl pēdējos gados tik augiem pārbagātas teritorijas ir retums. Tam, ka vērtīgā pļava netika nolemta iznīcībai, paldies jāsaka tās īpašniekam Andim Leinišam, kurš ilgus gadus darbojas savā zemnieku saimniecībā. Kopjot bites, viņš apjauta, ka teritorijā ir šāds dabas dārgums, kuru var kaut nedaudz izglābt.
"Mana pļava atķīrās ar ziediem no apkārtējām pļavām. Arī gaiss ir citādāks, ieejot tīrumā," stāstīja Andis Lenišs, piebilstot, ka pļava ir jāredz: "Ja klātienē cilvēks atbrauc un apskatās, tad varbūt cilvēks saprastu."
Latvijas teritorijā kopš pagājušā gadsimta sākuma jau ir izzuduši vairāk kā 90% dabisko zālāju un pēdējos gados vien kādi 15- 17 %ir bioloģiski vērtīgas pļavas. Cik no tām saglabāsies, cik būs jāreanimē un cik no tādām atliekām būs dzīvotspējīgas, to rādīs mūsu attieksme un arī laiks.
