Ķepa uz sirds

Tiesā saimniekus par suņu nolemšanu bada nāvei

Ķepa uz sirds

Kas pārliecina jaunieti nomaina pilsētas ritmu pret dzīvi laukos ar eksotiskiem zvēriem?

Kā sterilizācija var izglābt suņa dzīvību?

Kā sterilizācija var izglābt suņa dzīvību?

Saimnieki, kuri nekastrē savus suņus, dzīvojošus pagalmā vai sētā, bieži sastopas ar faktu, ka suns aizmūk prom no mājas. Tā sunim liek darīt vairošanās instinkts – sajūtot kucīti pat vairāku kilometru attālumā, suns skrien pie viņas, pilnībā aizmirstot par savu teritoriju un zaudējot uzmanību uz apkārtni. Suņa saimnieks savukārt riskē sastapties ne tikai ar suņa traumām, bet pat dzīvnieka nāvi.

Ja sunim veicas un tas atgriežas mājās, visticamāk, pēc dažiem mēnešiem atkal kādā Latvijas sētā dzims daudzi nevienam nevajadzīgi kucēni, ar kuriem vēlāk būs pilnas dzīvnieku patversmes.

Četrus gadus vecais Nero dzīvo plašā lauku teritorijā, kas nav iežogota. Nekad nav gājis prom no mājām un vienmēr bijis paklausīgs suns. 

"Mēs viņu mazu kā kucēnu tikko atvedām mājās, izcēlām no mašīnas, es biju kaut kur dzirdējusi, ka vajag pielikt viņu pie pavadiņas un tad iziet kopā ar kucēnu pa visu teritoriju, it kā nospraužot robežas, cik tālu viņš drīkst iet. Un tas visu laiku darbojās," stāsta Nero saimniece Gunita Kraus.

Tomēr kādu dienu Gunita suni pagalmā neatrada. Kaimiņi pastāstīja, ka Nero esot aizgājis ciemos pie viņu kucītes un pēc tam devies tālāk, līdz pārradās mājās ar sašautu galvu.

"Mēs nezinām, kas tieši sunīti sašāva, bet pieļauju, ka vienkārši cilvēki mēģināja viņu kaut kā aizdzīt no savām mājām, varbūt viņš bija agresīvs svešā sētā. Un, protams, ka tas liekas nepieļaujami, bet katrs droši vien cīnās, kā prot," saka Gunita.

"Lodīte bija tieši virs acs, tā bija maza skrots, bet viņa varēja trāpīt arī centimetru zemāk un viņš varēja zaudēt redzi ar vienu aci. Tāpat Nero ir sakosts deguns, kas norāda to, ka viņam ir bijis cīniņš vai nu ar tajā mājā esošajiem suņiem, vai arī ar kādu citu suni, kurš arī devies tādos pašos meklējumos," stāsta "Rimi mājdzīvniekiem" veterinārārste Anete Kalniņa.

Nero gadījums ir skaudra realitāte daudzviet laukos, kur cilvēki suņa kastrāciju tāpat kā čipošanu uzskata par pilnīgi nevajadzīgu, kur neplānoti kucēni ir norma un pie nesterilizētām kucītēm sēdošs suņu bars liecina par instinktīvu vēlmi radīt pēcnācējus.

"Šie attālumi, kurus dzīvnieki var mērot, ir kilometri, tā nav tikai kaimiņu māja. Reizēm suņi, saoduši gaisā feromonus un smaržas, dodas meklējumos un var aizklīst pat vairākus desmitus kilometru tālu no mājām," norāda Kalniņa. 

Parasti kucītes meklējas divreiz gadā – pavasarī un rudenī –  taču pie šādiem laikapstākļiem, kad silts ir teju visu gadu, vienmēr pastāv risks, ka tas notiks biežāk. Un pret dabiskajām suņa dziņām nelīdz nekāda saimnieka kontrole.  

"Lielākā daļa cilvēku tiešām uzskata un domā, ka žogs sunim būs šķērslis, bet tas ne vienmēr tā ir. Suņi var tikt ārā arī ar no voljēriem, tikt ārā no iežogotām teritorijām, jo lēciens šādam spēcīgam sunim ir ļoti augsts, un viņš var arī izrakties cauri," skaidro veterinārārste. "Protams, ka katrs par savu dzīvnieku grib domāt, ka tas ar mani nenotiks, ka mums viss būs kārtībā, bet, nu, diemžēl ne vienmēr mēs tādas lietas varam ieplānot un ne vienmēr varam paredzēt visas situācijas."

Diemžēl joprojām daudziem ir muļķīgs uzskats - suni labāk nosargāt, nekā atņemt vīrišķību. Ierobežot sētā vai piesiet pie ķēdes – lai pamokās ar savām vēlmēm, toties sterilizēt – ne par ko… 

"Suns ar prātu neapzināsies, ka viņam kaut kas dzīvē ir atņemts, viņam vienkārši turpmākajā dzīves posmā iztrūks šīs dziņas kaut kur doties, kaut ko meklēt, kaut ko gribēt, ar prātu viņš neizanalizēs, ka viņam tagad kaut kādas dzīves spējas tiek atņemtas," turpina Kalniņa.

Tāpat daudzi uzskata, ka operācija ir nevajadzīga iejaukšanās dabiskā procesā. Kas ir absolūti aplams uzskats – suns, atšķirībā no cilvēka, nespēj kontrolēt savus instinktus un, ja seksuālā dziņa netiek apmierināta, suns var sajukt prātā jeb satraumēties fiziski.

"Tajos gadījumos, kad suns tomēr ir nekastrēts, bet viņam šī dzimumdziņa ir, protams, ka tas ir milzīgs stress viņam psiholoģiski, jo viņam daba liek kaut ko gribēt. Šie suņi mēdz satraumēties, laužoties ārā no saviem iežogojumiem. Tā ir ļoti grūti pārvietošanās pa ielu, kad katra smarža, katra smaka interesē un suns kļūst nekontrolējams un tikai ostās un skrien, un saimnieks paliek otrajā, trešajā un vispār pēdējā plānā," skaidro eksperte.

Risku ir daudz. Suns, kurš izmucis no sētas, var tikt sabraukts, satraumēts, sašauts, sakosts, saplēsties ar citu suni un uzbudinājuma stāvoklī iekost cilvēkam. Īpaši tad, ja sunim ir tieksme uz agresiju. Tieši sterilizācija ir veids, kā mazināt suņa agresivitāti. 

"Ir tiesa, ka dzīvnieks varētu kļūt mazāk agresīvs, bet tas nenozīmē, ka viņš vairs nesargās savu māju, savu teritoriju, ka viņš kļūs pēkšņi slinks vai apātisks, - nē, suns tik un tā būs dzīvespriecīgs, suns būs tāds pats suns, bet, iespējams, mazināsies šī agresija," norāda Kalniņa.

Tāpat cilvēkiem bail, ka suns pēc kastrācijas pieņemsies svarā. Arī to kontrolē saimnieks, dozējot porcijas un neatstājot barību visu laiku. Iespējams, sunim būs jāmaina diēta un jāsamazina norma, bet suni taču baro saimnieks. 

Kastrācijai ir arī vairāki veselības ieguvumi.

"Pirmkārt, mēs izslēdzam to, ka viņam varētu būt sēklinieku audzēji, kurus veciem dzīvniekiem mēdz novērot. Tāpat arī samazinās risks, ka būs problēmas ar prostatu, piemēram, prostatas hiperplāzija vecumdienās, kas var viņam apgrūtināt gan urinācijas procesu, gan defekācijas procesu un ļoti ietekmēt dzīves kvalitāti; mēs izslēdzām šos riskus," stāsta Kalniņa.

Maza un vidēja izmēra suņus iesaka kastrēt no sešu mēnešu vecuma, bet lielos un gigantisko šķirņu suņus – pēc gada vecuma.

"Pasaulē ir novērojama prakse suņus kastrēt jau diezgan agrīnā vecumā, pat gada vecumu nesasniegušus, bet tomēr mans uzskats ir, ka labāk ir pagaidīt, kad dzīvnieks ir pilnībā izaudzis, jo dzimumhormoni vajadzīgi normālai skeleta attīstībai, dzīvnieku kopējā attīstības procesā ir nepieciešams tas viss," uzsver vetrerinārārste. 

Galvenais kastrācijas ieguvums, par ko iestājas visi dzīvnieku glābēji, – samazinātos bezsaimnieku suņu vairošanās mūsu valstī, kurā šobrīd ir milzīga dzīvnieku pārprodukcija – dzīvnieku patversmēs katru gadu nonāk 10 tūkstoš pamestu kaķu un suņu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti