Kā prāvo ziemeļu gulbi atšķirt no citām brāļu sugām?

Ziemeļu gulbis, ornitologu žargonā dēvēts par „ziemeļnieku”, – ir viens no prāvākajiem Latvijas un arī visas Eiropas putniem. Viņa spārnu izpletums lielāks par diviem metriem, svars mēdz krietni pārsniegt desmit kilogramus. Lido braši.

Latvijā novērojamas vēl divas gulbju sugas – paugurknābja gulbis un mazais gulbis. Paugurknābja gulbis ir visbiežāk pie mums ieraugāmais gulbis.

No ziemeļu gulbja paugurknābja gulbi var viegli atšķirt pēc sarkanās knābja krāsas un raksturīgā paugura pieaugušā putna knābja virspusē. Turklāt paugurknābja gulbis peldot kaklu tur, izliektu “divnieka” formā, bet ziemeļu gulbis – taisni. Bez tam paugurknābja gulbis ir nedaudz vairāk miesās padevies – vislielākais no mūsu gulbjiem.

Vēl atšķirība: paugurknābja gulbis ir šņācējs (nespēj izdot skanīgu balsi), toties lidojot šis putns ar spārniem rada ļoti skaļus švīkstienus, turpretim ziemeļu gulbja spārni lidojumā darbojas nesalīdzināmi klusāk, bet viņa balss – oho! - skan kā trompete, saklausāma iztālēm.

Ziemeļu gulbis nav paguvis sinantropizēties – atšķirībā no paugurknābja gulbja, viņš reti pielaiž cilvēkus sev tuvu, no rokas maizi neēd. Pat tad, ja apmetas uz dzīvi netālu no kādas ļaužu mājvietas, parasti izvairās ielaisties ar kaimiņiem tuvākos kontaktos.

Ziemeļu gulbis uz ledus.

Savukārt mazais gulbis – atbilstoši nosaukumam – ir mazākais no gulbjiem. Caurceļotājs. Latvijā sastopams tikai migrāciju laikā.

Mazajam gulbim, tāpat kā ziemeļu gulbim, ir dzeltena krāsa uz daļas knābja. Tiesa, tikai uz salīdzinoši nelielas daļas – uz knābja pamatnes – un vienmēr to pārspēj melnā krāsa, bet šī stāstiņa galvenajam varonim ziemeļu gulbim dzeltenais laukums sniedzas līdz pat knābja vidum.

Migrāciju laikā (rudeņos, pavasaros), kad Latviju caurlido tūkstošiem gulbju, dzeltenknābjaino sugu gulbji bieži tiek novēroti paprāvos baros  (nereti abas sugas vienkop) uz lauksaimniecības zemēm, dīķos, upju palienēs un citās vietās, kur atrodama barība. Viņi neļauj cilvēkam sev pietuvoties, viņus iztālēm atpazīt – grūti, tāpēc, lai droši atšķirtu mazos gulbjus no ziemeļu gulbjiem, parasti jāņem talkā optika.

Toties viegli atšķirt jaunos putnus no vecajiem – jaunie gulbji ir pelēcīgi apspalvoti, turklāt knābja krāsa viņiem nav spilgta. Pilnvērtīgās pieaugušo krāsās šie putni pamazām ietērpjas tikai otrajā dzīves gadā – pēc atgriešanās no siltajām zemēm.

Uz siltajām zemēm rudeņos ziemeļu gulbjus, tāpat kā daudzus citus gājputnus, dzen nevis aukstums, bet barības nepietiekamība vai neaizsniedzamība.

Ja ledus vai sniega sega priekšā, arī garais kakls var nelīdzēt piekļūt ēdienam… Tad „ziemeļniekiem” jādodas uz Vāciju.

Tomēr zināms daudzums ziemeļu gulbju pamanās Latvijā veiksmīgi pārziemot. Tas daudzums var būt simtos rēķināms.

Lai gan gulbji nereti daudzināti par mīlestības, saticības, labestības iemiesojumiem, tuvojoties pavasara kaislību periodam, viņi demonstrē prasmi būt visnotaļ agresīvi.

Lielākās kaislības saistītas ar ligzdošanas sezonas tuvošanos. Starp citu, pirms pusgadsimta Latvijā ziemeļu gulbji vispār neligzdoja. Tagad dažādos seklos uzplūdinājumos jau ligzdo trīs līdz četri simti pāru. Vislabprātāk ligzdošanai šī suga izvēlas Kurzemi.

 

Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt