Kā piesārņojums Kuršu jomā ietekmē Latvijas piekrasti? Saruna ar pētnieku Juri Aigaru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Gada sākumā Lietuvas tiesībsargājošās iestādes kopīgi ar vides dienestu kartona ražotnes "Grigeo Klaipeda" vērienīgā pārbaudē atklāja, ka lielākā daļa uzņēmuma notekūdeņu, apejot attīrīšanas iekārtas, nonāk Kuršu jomā. Prokuratūra sākusi izmeklēšanu pret ražotāju.

Intervija ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieku Juri Aigaru
00:00 / 00:00
Lejuplādēt
Tikmēr Latvijas Valsts vides dienests jau paudis, ka piesārņojumā no Klaipēdas nav toksisku vielu un Latvijas iedzīvotāju veselībai briesmas nedraudot. Taču, ņemot vērā, ka notekūdeņi neattīrīti jūrā nonākuši ilgstoši, pastāv nelabvēlīgs efekts jūras videi. Plašāk par piesārņojuma ietekmi uz Latvijas piekrasti Latvijas Radio žurnālistes Sintijas Ambotes intervijā ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieku Juri Aigaru.

 

ĪSUMĀ no intervijā teiktā:

  • Piesārņojums no Lietuvas – Kuršu jomas, Palangas, Klaipēdas – neizbēgami nonāk pie mums.
  • Posms dienvidu daļā līdz Liepājai vienmēr bijis ar augstākām piesārņojuma koncentrācijām.
  • Pie pašas robežas sliktāk aug organismi; tostarp ēdamgliemene, arī ūdensaugs furcelārija.
  • Jāzina visa informācija, kas ir lietuviešiem, lai spriestu par galvenajiem piesārņojuma avotiem.
  • Lietuvā attīstītāka ir lauksaimniecība; no tās liela pretestība pret kādu pasākumu ieviešanu.
  • No Latvijas lielajām upēm netīrākā ir Lielupe, kas tek no Lietuvas; tīrākā – Gauja.
  • Var elementāri pārbaudīt uzņēmumā saražoto apjomu un nodoto notekūdeņu apjomu.
  • Lietuvas ražotnei bijusi ļoti kreatīva sistēma – daļu notekūdeņu nodeva, bet daļu laida "pa kreiso".
  • Cerams, ka pēc šī gadījuma Lietuva piesārņojumu mazinās un kopējais jūras stāvoklis uzlabosies.

Sintija Ambote: Latvijas Hidroekoloģijas institūts pēta ar jūras vidi saistītas problēmas, kā arī veic monitoringu Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā. Cik daudz jums zināms par gada sākumā Lietuvā atklāto vides pārkāpumu, proti, par ilgstoši neattīrītu notekūdeņu iepludināšanu Kuršu jomā no Lietuvas kartona ražotāja "Grigeo Klaipeda"? Vai esat institūtā jau vērtējuši, kā tas ietekmēs mūsu piekrasti?

Juris Aigars: Par uzņēmumu mēs uzzinājām no preses, lai cik tas interesanti nebūtu, bet tā ir. Tagad notiek kaut kādas sarunas, bet nekas īpašs. Tur ir tā, ka tas mūsu pētījumu objekts sākas no Lietuvas robežas uz augšu. Un tad, kad līdz turienei jau nonāk šīs ražotnes notekūdeņi, tie ir neatšķirami no visas Klaipēdas radītajiem notekūdeņiem vai upes ienestā materiāla kopumā. Tas piesārņojums, ko mēs redzam, ir viss summārais.

Patlaban vēl norit izmeklēšana par vides pārkāpumiem Lietuvā, bet ir versija, ka neattīrītie notekūdeņi no šīs Lietuvas ražotnes nopludināti jau vairākus gadus. Vai tas piesārņojums visu šo laiku ir skāris arī mūsu piekrastes ūdeņos? Kādi ir šī piesārņojuma hidroceļi?

Mēs viennozīmīgi esam ietekmēti, jo ūdensplūsma ir no dienvidiem uz ziemeļiem gar krastu, un tas nozīmē, ka viss, kas ienāk jūrā no Kuršu jomas, Palangas, Klaipēdas, tas viss neizbēgami nonāk pie mums.

Tas ir skaidrs, un to mēs arī redzam, ka tas posms dienvidu daļā līdz Liepājai mums vienmēr ir bijis ar augstākām piesārņojuma koncentrācijām.

Kāds ir tas piesārņojums, kas tieši ir tas, kas nonāk jūrā?

Klasiskais monitorings skatās uz barības vielām, jūras augiem un organismiem, kas ir noreducēts uz slāpekļa fosforu. Tātad mēs mērām slāpekļa fosfora koncentrācijas, papildus tiek mērīti arī bioloģiskie parametri, piemēram, fitoplanktons, kam arī patīk, ja ir šie slāpekļa fosfora krājumi, kurus izmantot augšanai. Un pēc abiem šiem parametriem mēs atkarībā no sezonas redzam, ka tur [pie Lietuvas] ir paaugstināti šie līmeņi.

Tāpat mēs redzam, ka pie pašas robežas arī sliktāk aug vai attīstās organismi, kas ir uz grunts, tātad viņiem ne īpaši patīk tā vide.

Kuri ir tie organismi?

Divvāku gliemene jeb ēdamgliemene, bet ir arī tādi ūdensaugi kā furcelārija, kam vajag vairāk saules gaismas, bet, ja ūdenī ir lielāka aļģu biomasa, tad furcelārija vienkārši neattīstās tik labi. Principā tās ir indikatorsugas, pēc kurām mēs varam spriest, vai tur ir kādas izmaiņas vai nav.

Tātad līdz šim jau daudzus gadus pētnieki redz pastāvīgajā monitoringā, ka ir paaugstinātas koncentrācijas piesārņojumam. Vai līdz šim esat modelējuši scenārijus, kas ir piesārņojuma galvenie avoti?

Mums to ir sarežģīti izdarīt no piesārņojuma vien. Mums tad ir jāzina visa informācija, kas ir lietuviešiem. Jāatceras, ka Lietuva ir lauksaimniecības valsts, Latvija uz tās fona tikai daļēji.

Ja mēs salīdzinām trīs mūsu lielās upes – Lielupi, Daugavu un Gauju –, tad Gauja ir vistīrākā, savukārt Lielupe ir visnetīrākā, jo tā nāk no Lietuvas un iet arī caur Latvijas lauksaimniecības rajoniem, un tas viennozīmīgi ir lauksaimniecības ietekmes rezultāts.

Savukārt lietuviešiem netīrākā ir upe Nemuna, kur arī viss, kas nāk no viņu intensīvās lauksaimniecības, ar šo upi nonāk Kuršu līcī, tālāk iet uz jūru. Plus Klaipēdas pilsēta un osta attīstās un aug, vasarā Palanga ir kūrorta pilsēta, kur pilns ar tūristiem.

Vai ir iespējams izšķirt piesārņojumu, kurā brīdī tas ir rūpniecisks un kurā brīdī no lauksaimniecības?

Es baidos, ja runa ir par slāpekli, fosforu, kā šajā gadījumā, tad ne īpaši. Protams, ja ir rūpnieciskais piesārņojums no specifiskas papīra ražotnes, tad kaut kur tuvumā ūdenī to vēl varētu izšķirt. Taču tās metodes vērstas uz to, ka tas, kas nāk ārā no šādām rūpnīcām, ir gan izšķīdušais slāpeklis, fosfors, gan kaut kādi neorganiski savienojumi. Bet parasti vēl tur nāk ārā organiskas duļķes, ne īsti cietas, bet nav arī šķidras, tas ir tāds puņķveidīgs materiāls, un tā organika grūtāk sadalās nekā tā, kas dabā radusies. Un tad skatās, cik šī organika, lēnām sadaloties, ir patērējusi skābekli, tad pēc tā arī spriež par piesārņojuma līmeni, kas tur nāk ārā, un turpat ir atbilstoši normatīvi. Taču, pirmkārt, mēs šo metodi neizmantojam, jo tā ir veidota notekūdeņiem, un, ja mēs to arī izmantotu tajā brīdī, kad tas piesārņojums pie mums jūrā ir nonācis, tad mēs kaut kādus rezultātus iegūtu, bet tie neko īsti neizteiktu.

Tāpēc, ja arī ūdenī parādās kādas izmaiņas, tad mēs ejam ar savām klasiskajām metodēm – nosakām kopējo koncentrāciju un savienojumu koncentrācijas, bet tas nedod iespēju nošķirt un uzreiz pateikt, lūk, šis piesārņojums ir rūpnieciskie notekūdeņi.

Savukārt attiecībā uz šo Lietuvas gadījumu – tur viss ir skaidrs. Viņu prese to uzķēra un vēstīja, ne jau viņu institūcijas pašas mums ziņoja, ka ir konstatējušas pārkāpumu rūpnīcā. Jā, viņi atklāja un sāka darboties, bet prese sāka ziņot par to.

Principā, ja jebkāda ar vidi saistīta avārija notiek, tad ir jautājums, vai tā ir vietēja lieta vai var skart arī citas valstis. Un šajā gadījumā tā skar arī citus, bet, tā kā tas jau ir noticis gadiem, tad lietuviešu kolēģi varbūt sākotnēji paši risina iekšienē un domā – ko tur raustīt latviešus.

Vai jums ir kādi secinājumi par šo informēšanas un apziņošanas sistēmu kopumā starp valstīm, vai tā darbojas labi?

Domāju, ja notiek nopietna avārija, tad tā darbojas. Šajā gadījumā ir grūti vērtēt, vai lietuviešiem bija vai nebija pienākums mums ziņot, jo neesmu vēl redzējis kādus aprēķinus par to, cik no kopējā piesārņojuma, kas nāk ārā no Kuršu līča, ir šīs rūpnīcas pienesums. Tas varētu būt arī salīdzinoši neliels, jo tur tas piesārņojums jau apriori nav mazs. Jāgaida, ko lietuviešu kolēģi būs sarēķinājuši.

Latvijas Valsts vides dienests paudis, ka piesārņojums nav kritisks un tajā nav toksisku vielu, tāpēc iedzīvotāju veselībai briesmas nedraudot, bet pastāv ilglaicīgs, nelabvēlīgs efekts jūras videi. Par kādu efektu ir runa, un kādi ir tie riski jūras ekoloģijai?

Kā minēju iepriekš, tas, ko mēs jau novērojam, ir tas, ka tiem organismiem uz grunts neklājas tik labi, kā mēs vēlētos, tā jau ir tā ilgtermiņa ietekme. Protams, tā jau nav tikai lietuviešu problēma. Mums jau tas pats ir un citām valstīm arī līdzīgi. Tāpēc jau ir izveidots Baltijas jūras rīcības plāns, kur diezgan konkrēti katrai valstij noteikts, cik daudz drīkst jūrā iepludināt, bet tā inerce ir milzīga un tur paies desmitiem gadu, lai to panāktu, pat ja mēs visi izpildītu noteiktās iepludināšanas slodzes, ar ko šobrīd nemaz tā visiem neveicās. Diezgan viegli ir uzbūvēt attīrīšanas iekārtas lielās pilsētās, izmantojot struktūrfondus, bet tas ir vieglāk, nekā ieviest kādus pasākumus attiecībā uz lauksaimniecību, jo tur ir pretestība un to pārvarēt nav nemaz tik viegli. (..)

Klaipēdas Vides aizsardzības inspekcijas darbinieki norādījuši, ka pērn "Grigeo Klaipeda" notekūdeņu paraugi pārbaudīti sešas reizes, bet analīzes nekādu piesārņojumu nav uzrādījušas. Taču viņi pārbaudēs devās, iepriekš brīdinot. Tāpēc bijusī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite pēc notikušā rosinājusi atļaut Lietuvas vides inspektoriem pārbaudīt rūpniecības uzņēmumus bez iepriekšēja brīdinājuma. Vai Latvijā ar kontroli viss ir kārtībā?

Tas jāvaicā Vides dienestam, jo mēs nebraucam pārbaudēs. Taču man liekas, ka tā nav kontrole, ja tu brīdini. No otras puses, mani izbrīna tas, ka eksistē informācija – ir uzņēmumu saražotais apjoms un nodoto notekūdeņu apjoms, kas parādās datu bāzēs. Tas ir elementāri salikt šīs divas lietas kopā. Saražotā kartona tonnai pretī ir jābūt konkrētam apjomam notekūdeņu un, ja nav, tad jāvaicā – "Kur likāt!?" Tas balstās uz to, ka nav šīs analītiskās kapacitātes, un tad arī var plānot klātienes kontroles, ja pamana kādas nesakritības, jo tas nav vienīgais uzņēmums, katram klāt nevar izstāvēt.

Kā es sapratu, šai lietuviešu ražotnei bija ļoti kreatīva sistēma. Viņi daļu notekūdeņu nodeva, bet daļu laida pa kreiso. Un tas ir tā, kā ar bērniem, - ja viņiem ļaus, viņi darīs, ja viņi redz, ka netiek pienācīgi kontrolēti noteikumi, tad ir liela vēlme tos apiet. (..)

Bez kontroles stiprināšanas - ko iesākt ar katra indivīda izpratni par vides aizsardzību, vai tās pietrūkst patlaban?

Tas vairāk ir jautājums par sabiedrību. Ja tai šādi izgājieni šķiet absolūti nepieņemami, tad, visdrīzāk, līdz tiem neaizdomāsies arī ar izdomu bagātākie uzņēmumi. Es teiktu, ne jau tikai vadība zināja, kas tur notiek, to zināja arī darbinieki, un, ja viņiem tas liktos nepieņemami, tad tur būtu signāls no darbiniekiem, ka šeit pie mums notiek lietas, kurām nevajadzētu notikt, un tas tiktu atklāts daudz ātrāk, bet acīmredzot viņiem tas ir licies "ok". Tas, uz ko mēs ceram, ka tagad viņi to ir pieķēruši un to piesārņojumu samazinās, un kopējais jūras stāvoklis uzlabosies kaut mazliet. Jā, tas nav dzeramais ūdens, kas uzreiz ietekmētu cilvēku, bet tas atstāj negatīvu ietekmi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti