Kā koki palīdz pilsētniekiem justies labāk. Saruna ar arboristu

Zaļā gaisma, kas spīd cauri koku lapām, dod mūsu smadzenēm signālu, ka viss ir kārtībā – par koku milzīgo lomu pilsētā podkāstā “Zaļgalvis” stāsta arborists un kokkopis Edgars Neilands. Viņš uzsvēr, ka kokiem pilsētā nav tikai dekoratīva nozīme vien.

ĪSUMĀ: 

Edgara Neilanda profesijas aprakstā minēts gan arborista, gan kokkopja nosaukums. Kā stāsta pats Edgars, iemesls tam ir pavisam vienkāršs – ņemot vērā, ka profesija Latvijā joprojām ir jauna, nosaukums “kokkopis” cilvēkiem arvien ir pazīstamāks un vieglāk saprotams nekā “arborists”. “Kad 2005. gadā profesiju standartā parādījās nosaukums “arborists”, lielākoties cilvēkiem bija nulle asociāciju, tāpēc šie nosaukumi ir sazobē – klasifikatorā ir gan “arborists”, ko visā pasaulē pazīst kā cilvēku, kurš kopj kokus, gan ''kokkopis'',” atklāj Edgars.

 “Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums

Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.

Podkāsta formātā:

Pilsētnieki arboristus lielākoties pazīst pēc spilgtajām vestēm koku galotnēs, kur viņi izgriež vecos vai bīstamos zarus, taču tā nebūt nav vienīgā arborista nodarbošanās. Edgars Neilands beidzis Bulduru Dārzkopības tehnikumu, kas savulaik bijusi viena no labākajām nozares mācību iestādēm visā Padomju Savienībā.

“Lasot lekcijas Maskavā, sapratu, ka mēs joprojām skaitāmies kā paraugs ainavu arhitektūrā un dārzu veidošanā,” saka Edgars.

Mācību laikā Edgars iemācījies apgriezt ābeles, bumbieres, ķiršus un aprikozes, taču radies jautājums – kā tad ar pārējiem kokiem? “Arborista profesijas Latvijā nebija,” atceras Edgars. Tas mainījies 2003. gadā, kad Ērgļos profesiju sācis attīstīt Andris Spaile.

“Man bija ļoti interesanti – visa profesija tikai par un ap kokiem. Radās jautājums – ko šie cilvēki darīs? Izrādās, ka viņi dara, mācās un atbild par tiem jautājumiem, kas mani ļoti interesē. Es biju priecīgs, ka ir iespēja mācīties un satikt gudrus cilvēkus, kas visu mūžu ir ar to nodarbojušies, turklāt arī Holandē, Vācijā un citās Eiropas valstīs. Tā nav vienkārši dārzkopība, kas sajaukta ar visu, sākot no tulpēm līdz kūtsmēsliem, bet zināšanas tikai par kokiem,” norāda Edgars.

Nākotnes profesija

Arboristiem darbā jāspēj daudz kas: gan līdzīgi alpīnistiem uzrāpties kokā, gan turpat palīdzēt cietušam kolēģim, gan pazīt koku vajadzības – augšanas prasības, slimības un veidus, kā padarīt kokus drošus cilvēkam. Vienlaikus arborista profesija ir kas vairāk.

 “Man pašam gribētos domāt, ka arborists ir cilvēks, kurš pazīst gan cilvēku, gan koku vajadzības un darbojas kā mediators, kas ļauj šīm divām grupām sadzīvot vietās, kur kokiem parasti nav vietas. Cilvēki bez kokiem nevar, un arboristam jāaizstāv šī doma.”

Koka saglabāšanas darbi.

Edgars uzskata, ka arborists ir viena no perspektīvākajām nākotnes profesijām. “Arborists darbojas tā, lai sabiedrība, komunikāciju turētāji, ceļu būvētāji un inženieri darbotos uz kompromisiem. Pastāv ļoti daudzas profesijas, kas līdz šim nav rēķinājušās ar arboristiem un līdz ar to – koku vajadzībām. Tāpēc man šī šķiet interesanta nodarbošanās jauniem cilvēkiem, jo tajā ļoti daudz kas notiks nākamo 10, 30 un pat 100 gadu laikā.” Kā uzskata Edgars, nākotnē cilvēku un koku attiecības kļūs tikai ciešākas. “Cilvēku pašu interesēs ir iemācīties sadzīvot ar kokiem. Manuprāt, mēs jutīsimies labi tad, kad pusi no telpas, kurā dzīvojam, nosegs koku vainagi. Tagad tie ir kādi 20%.”

Koki pilsētā

Ne visi pilsētnieki domā līdzīgi – arī bēdīgi slavenajā Marsa parka strīdā koku aizstāvjiem tika pārmesta pilsētas jaukšana ar mežu. Kur ir robeža starp pilsētu un mežu, un vai pilsētniekiem vispār vajag kokus? Kā atzīst Edgars, saruna par kokiem ir saruna par vērtībām, un šajā ziņā prioritātes atšķiras.

 “Ir jārēķinās ar to, ka ne visiem vajag kokus. Ne visiem arī sanācis padomāt par to, ka viņiem vajag kokus. Vērtības vispār mainās ļoti lēni, un koki visiem nav pat vērtību simtniekā. Skatoties globāli, to nosaka arī „asinis” – cilvēkiem, kas dzīvo stepēs, no kokiem, iespējams, ir bail, viņu kultūrā nav tādas tradīcijas. Savukārt, ja tic gēnu lomai, vismaz 80% Latvijas teritorijā dzīvojošo cilvēku senči ir dzīvojuši tuvu kokiem – visdrīzāk viensētās vai nelielos ciemos. Koki bijuši siltuma avots un būvniecības materiāls, devuši augļus. Mūsdienās tas nav tik svarīgi, bet ir bijuši posmi, kad koki ir palīdzējuši izdzīvot – kaut vai dodot patvērumu no vilka.”

Koku saglabāšanas darbi pilsētā.

Mūsdienu pilsētnieku drošajā un pārtikušajā ikdienā virsroku mēdz ņemt materiāli apsvērumi. “Marsa parka gadījumā es intuitīvi jūtu, ka ir kādi 10%–15% rīdzinieku, kuriem nešķiet, ka viņiem ļoti vajag kokus un ka viņi varētu to labā upurēt, teiksim, daļu no saviem ienākumiem. Ja cilvēkam ir zeme Rīgas centrā, uz kuras neko nevar uzbūvēt, jo tur aug skaisti koki, viņš sāk domāt merkantili – „pag, vismaz vienu no tiem varētu nocirst, lai uzbūvētu mājiņu!” Pēc tam viņš domā – bet divas būtu vēl izdevīgāk. Pēc tam – bet kāpēc koki nevar augt parkos? Lai tie koki aug citur! Tas ir ekonomiski izdevīgi – likvidēt dabu pilsētā,” atzīst Edgars.

Koki – dakteri?

Pilsētniekam ierastāk kokus parkā uzlūkot kā dekoratīvu vērtību, bet kāda vēl ir to nozīme? Kā stāsta Edgars, pētījumi uzrāda koku ietekmi uz mūsu veselību. “Liela daļa no slimībām, ar kurām slimojam mūsdienās, saistītas ar to, ka mēs neesam tajā vidē, kur agrāk. Rodas depresija, neirozes, kā arī tīri fizioloģiskas slimības. Koki ietekmē temperatūru, gaisa mitrumu, vēju, gaisa sastāvu, putekļu daudzumu. Kokam ir no pieciem līdz pat 500 kvadrātmetriem lielas lapu virsmas, uz kurām sakrājas putekļi, pēc tam lietū noskalojas un aiziet notekā vai gruntī. Tie burtiski tīra gaisu, kuru elpojam. Arī estētikai ir nozīme. Zaļā gaisma, kas spīd cauri lapām, dod mūsu smadzenēm signālu, ka viss ir kārtībā. Ja to neredzam, jūtam, ka kaut kas nav kārtībā un depresija klāt, tāpēc – nē, koki nav tikai dekoratīvi,” pārliecināts ir Edgars.

Izpratnei par koku lomu padziļinoties, mainās arī arborista profesija.

“Es ceru, ka ar laiku arboristi nebūs tikai tie, kas karājas un kaut ko apzāģē, tas ir pamatlīmenis. Ja iztēlojas arborista Maslova piramīdu, tad cilvēkiem visvairāk vajag, lai viņi ir pasargāti no kokiem, lai koks neuzkrīt virsū. Līdz šim ļoti populāri bija nozāģēt koku vai nogriezt tam galotni – ar trīs metru augstumā nozāģētu galotni jutāmies atkal droši. Tagad arboristi strādā pie tā, lai nevis nozāģētu visus zarus, bet padarītu koku drošu, nogriežot 10–20% zaru.”

Pamazām palielinās arboristu loma arī būvniecībā un pilsētplānošanā. “Tas neskan vilinoši, bet nākotnē arboristiem vismaz pusi laika nāksies pavadīt “ēdot zemi” – pūšot nost no koku saknēm smiltis un palīdzot inženieriem likt caurules. Šobrīd mēs daudz rūpējamies par to, lai mums neuzkrīt koku zari, bet daudz vairāk laika vajadzētu veltīt tam, lai saknes sadzīvotu ar pilsētu un tās komunikācijām, jo gandrīz visa būvniecība notiek, nerēķinoties ar koku saknēm. Pašlaik darbam ar saknēm tiek atvēlēti kādi 2% arboristu darba laika. Ceru, ka nākotnē arboristi to darīs daudz vairāk. Tas ir augstāks līmenis arboristiem – viņiem ir jāmāk inženieru valoda, tas nav strādnieku līmenis. Šis ir lauks, kurā sevi pierādīt jauniešiem. Kad parādīsies cilvēki, kas māk ne tikai koku, bet arī inženieru valodu, koki parādīsies arī tur, kur pilsētnieki tos vēlas, bet kur tie šobrīd neaug aizsargjoslu dēļ,” optimistisks ir Edgars.

Jaunas metodes

Ikkatru ziemu no jauna dzirdamas spraigas diskusijas par sāls izmantošanu ielu kaisīšanā. Tajās nereti tiek piesaukta arī sāls nelabvēlīgā ietekme uz kokiem pilsētā. Kā norāda Edgars, dažādu iemeslu dēļ mazticams, ka pilsēta tuvākajā laikā varētu atteikties no sāls izmantošanas. Tā vietā drīzumā var parādīties citi risinājumi, kas jau tagad tiek pielietoti lielajās pasaules pilsētās, piemēram, stumbru aizsargi, kas novērš sālsūdens nokļūšanu uz mizas, un augsnes skalošana vai virskārtas nomaiņa. “Ja viena koka iestādīšana izmaksā 10 000 eiro, un šādu koku ir vairāki simti, vairoga uzstādīšana par 50–100 eiro atmaksājas. Tā atkal ir runa par vērtībām – cik vērts ir koks un cik daudz mēs ieguldām, lai to saglabātu?” vaicā Edgars.

Parādās arvien jaunas zināšanas un prasmes, kā aizsargāt kokus. Kā atzīst Edgars, vēl pirms 30 gadiem arboristus varēja salīdzināt ar zobu tehniķiem, jo koku kopšana izpaudusies kā urbšana, slīpēšana, izzāģēšana, protezēšana un taisnošana. Taču pētījumi uzrādījuši, ka ilgtermiņā šāda prakse nereti nāk par sliktu koku veselībai, tāpēc vietā nākusi modernā koku kopšana, kurā koki netiek grebti vai „špricēti” ar fungicīdiem, bet tiek respektētas un izmantotas to dabīgās atjaunošanās un aizsargspējas.

“Mana sieva ir ārste, un viņa regulāri apmeklē dažādus kongresus, kas veltīti specifiskām tēmām. Par spīti šo tēmu izpētē ieguldītajiem miljoniem un miljardiem, joprojām katru reizi atrodas lietas, kas aizvien nav zināmas. Budžets ir milzīgs, bet mēs joprojām nezinām! Ar kokiem mēs vispār neko īsti nezinām. Agrāk cilvēks aizgāja pie zobārsta un viņam izrāva zobu ar plaķenēm. Koku aprūpē šāds līmenis bija vēl pirms 20–30 gadiem. Labā ziņa ir tā, ka, kaut arī koku aprūpe atpaliek no cilvēku par kādiem 50, 100 gadiem, tendence ir tā pati – saprast, ieklausīties, palīdzēt maigāk, tolerantāk,” stāsta Edgars.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt