Sadaļas Sadaļas

Kā informācijas troksnī sadzirdēt sevi? Saruna ar Kristu Vāveri

Kā atrast harmoniju tehnoloģiju laikmetā un kāda loma tajā ir dabai? Kā atkal sadzirdēt sevi informācijas troksnī?  Raidījuma "Zaļgalvis" 8. sērija bija veltīta tam, kā tas ir – plūst līdzi okeāna viļņiem, bet tagad šo sēriju papildina arī podkāsts, kurā ar tā vadītājiem Rvīnu Vardi un Evu Johansoni par mieru tehnoloģiju laikmetā sarunājas Krista Vāvere, raidījumu vadītāja, autore, scenāriste, žurnāliste un mediju komunikācijas trenere.

 “Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums

Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot interneta žurnāla "Satori" un "VFS Films" jauno, kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Tagad raidījumu papildina arī podkāsts, kurā turpmāk katru otro trešdienu par vidi sarunāsies rakstnieks, dabas fotogrāfs un raidījuma "Zaļgalvis" vadītājs Rvīns Varde un žurnāliste, bioloģijas maģistrante un raidījuma redaktore Eva Johansone. Katrā sērijā viņiem pievienosies kāds viesis.

Podkāsta formātā:

Tehnoloģijas ir arvien klātesošākas mūsu dzīvē, un bez tām vairs nav iedomājams ne darbs, ne bieži vien – arī atpūta. Krista novērojusi, ka pandēmijas laikā savdabīgu azartu gūst, viedpulkstenī skaitot noietos soļus un ar aplikācijas palīdzību vērojot savu miegu.

“Mums mājās ir tradīcija vakarā paprasīt – cik tu soļus esi šodien nogājis? Pat mana mamma, kurai ir pāri 80 un kurai nav viedpulksteņa, atzina, gribētu zināt, cik soļus viņa dienā veic,” stāstīja Krista. “Tas ir pamudinājums un atgādinājums saņemties pat slinkajās dienās. Ja esi spiests dzīvot darīšanas stāvoklī, tev ir jātur līdzi ritmam un pulkstenis padara to ērtāku.”

Vienlaikus Krista atzina, ka pat šīm cilvēka labsajūtas uzlabošanai paredzētajām tehnoloģijām ir ēnas puses, tāpēc viņa kādā brīdī izlēmusi uz laiku atteikties no viedpulksteņa. “Nolikt pulksteni malā bija eksperiments, kas sākās no viegla aizkaitinājuma par to, ka tiešām pastāv ziņkāre katru dienu tajā ieskatīties,” viņa stāstīja. “Tas ir simbols – vēlme zināt. Kāpēc zināt ir tikpat svarīgi vai reizēm pat svarīgāk nekā vienkārši noiet? Par to var padomāt.”

Tehnoloģijas arvien lielāku lomu spēlē arī mūsu sociālajā dzīvē, un nereti tiek runāts par nogurumu, ko rada iespēja būt nepārtraukti sasniedzamam.

Ar to saskāries arī Rvīns Varde, kurš kādā brīdī nolēmis atslēgt sociālo tīklu paziņojumus viedtālrunī. “Man ir bijuši arī mierīgi periodi, taču tagad ir intensīvs laiks, un es pamanīju, ka ziņas, kuru dēļ mans telefons nepārtraukti vibrē kabatā, prasa smadzeņu resursus un nogurdina. Sapratu, ka tas nav nekas akūts un, ja tiešām vajadzēs, tad mani sameklēs tāpat. Pēc paziņojumu atslēgšanas nekavējoties sajutu atvieglojumu.” Arī Krista stāstīja, ka darbadienu vakaros un brīvdienās atļaujas telefonā iestatīt “Netraucēt” režīmu. “Tāpat kā Rvīnam, man ir svarīgi, ka mani nerausta,” viņa teica.

Noslēpums ir līdzsvarā

Krista meklē mieru dažādos veidos, tostarp nodarbojoties ar jogu un meditējot, taču arī mērķtiecīgā ceļā uz mieru ir savi izaicinājumi. 

“Reizēm, kad nav bijis iespējas meditēt vai nodarboties ar jogu, esmu kļuvusi nīgra, bet brīdi pēc tam ir uznākuši smiekli par šo paradoksu – es meditēju, lai nomierinātos, bet, kad to nevaru darīt, esmu kā mazs bērns, kas netiek pie kāruma. Varbūt tajā brīdī tas vairs nav instruments, lai nonāktu pie miera, bet traucēklis. Ir vērts pārdomāt savas attiecības ar šīm mieru rosinošajām aktivitātēm,” pieredzē dalījās Krista.

Kristas attiecības ar harmonijas meklējumiem laika gaitā mainījušās, un miers vairs nav pašmērķis. “Man ir bijis brīdis, kad savā jogas pieredzē ļoti, ļoti vīlos – likās, ka esmu aizgājusi pa maldu ceļu. Droši vien arī citi nonāk pie jogas tad, kad visa kā dzīvē ir par daudz un ir jāmeklē veids, kā nomierināties. Kad iemācies nomierināties, kļūst ļoti vilinoši būt mierā nepārtraukti. Bet es kādā brīdī nonācu pie jautājuma – pag, bet vai miers ir tā galapietura, ko gribu dzīvē sasniegt? Sapratu, ka nē – es daru to nevis tāpēc, lai kļūtu mierīga, bet lai manai aktivitātei būtu mierīgs pamats,” stāstīja Krista.

Vērot prātu dabā

Rvīns Varde ir ne tikai raidījuma un podkāsta “Zaļgalvis” vadītājs, bet arī putnu fotogrāfs. Rvīns atzina, ka viņš atelpu gūst, tieši dodoties dabā: “Vairākkārt esmu bijis nedēļu vienatnē mežā. Tur ļoti labi var novērot, kā sākumā prāts agonizē un mēģina novērst uzmanību, lai tikai neskatītos pats uz sevi. Tikai ap trešo dienu iestājas mierīga līkne, kurā var palikt. Īstermiņā dažādus prāta stāvokļus var ļoti labi novērot, sēžot slēpnī, lai fotografētu putnus, – sākumā ir nogurums, tad izmisums, tad kaut kas sāp, tad nāk miegs. Tā ir prāta novērošana piespiedu apstākļos.”

Pandēmijas laikā, kad cilvēki ir noguruši no atrašanās četrās sienās, došanās dabā ir tik svarīga kā nekad, un, kā atgādina Eva, šajā ziņā Latvijas iedzīvotāji ir priviliģēti – pat Rīgas centrā dzīvojošie var nokļūt dabā pārdesmit minūšu laikā, piemēram, aizbraucot uz Biķernieku mežu vai jūru. “Es jūtu, ka ļoti daudz ko varu izturēt, ja man aiz loga ir koks,” dabas nozīmi pilsētā uzsvēra Krista.

Dabu var meklēt arī neierastākās vietās, piemēram, gan Krista, gan Rvīns ikdienā apmeklē Rīgas kapus.

“Mans ikdienas maršruts ir gar Lielajiem kapiem, tālāk Miķeļa kapi un 2. Meža kapi. Jau vairākus gadus ziemā braucu tur katru dienu papildināt putnu barotavas un pazīstu visus dzīvos iemītniekus. Meža kapi savienojas ar Sarkandaugavas kapiem un tālāk Mežaparku, veidojot vienu zaļu masīvu. Žogi ir nosacīti, un tur dzīvo lapsas, stirnas, zaķi, vāveres, ziemā atlido apodziņš. Kapi ir pilsētnieka caurlaide uz dabu un mēs esam ieguvēji arī tādā ziņā, ka atšķirībā no meža biezokņa iemītniekiem, kapu putni un dzīvnieki mazāk baidās no cilvēka,” stāstīja Rvīns.

Sarežģītāk ir ar Rīgas centrālo “artēriju” Daugavu, pie kuras smelties spēkus patīk Evai. “Lai gan esmu vairāk mežu cilvēks, regulāri cenšos nokļūt pie Daugavas. Centrā gan piekļuve upei nav atrisināta cilvēkam draudzīgi – ir jāšķērso daudzjoslu ceļš, taču tik un tā to daru, jo mani visvairāk spēj nomierināt tieši atrašanās pie ūdens. Mans ikdienas maršruts ved pāri Daugavai uz Zaķusalu, kur vēroju upi un smaržoju gaisu.”

Kā savulaik pārliecinājusies Eva, videi ir liela nozīme uz cilvēka pašsajūtu. “Bija laiks, kad cietu no trauksmes un ievēroju interesantu kopsakarību: ejot pat pa tukšu ielu, man traucēja viss –  uzraksti, skaņas un krāsas, taču, ejot pa meža taku, man netraucēja it nekas, kaut gan arī dabā ir dažādas krāsas un kustība. Tajā brīdī sapratu, cik ļoti daba mums vajadzīga.”

Nebaidīties nokavēt

Raidījuma “Zaļgalvis” 8. sērijā Rvīns Varde tikās ar Kārli Bardeli – pirmo cilvēku pasaulē, kurš vienatnē airu laivā šķērsojis Kluso okeānu no Dienvidamerikas līdz Āzijas krastam.

Eva atzina – šī bija viena no epizodēm, kas viņu īpaši uzrunāja – kādā no video, kas uzņemti ceļojuma laikā, virs okeāna ausa saule, un Kārlis apraudas no emociju pārbagātības. Pēc Evas domām, šādi apstāšanās brīži ir ļoti vajadzīgi.

“Citējot Rvīnu Vardi, mūsdienu pasaulē esam radījuši sajūtu, ka visu laiku kaut ko nokavēsim, lai gan patiesībā tā nav. Mēs aizbraucam pie dabas uz trīs dienām un, kad atgriežamies, nekas nav mainījies. Mēs atkal iekāpjam tajā ilūzijā un sākam darīt darbus, bez kuriem šķietami viss apstāsies,” viņa sacīja.

Rvīns un Krista ir vienisprātis – dzīve informācijas un sasniedzamības laikmetā nav ne laba, ne slikta – tā lielā mērā ir mūsu izvēle un ikdiena.

“Kad kļūst par daudz, es izrauju vadu,” secināja Rvīns. Kristai pārslēgties palīdz vides maiņa, piemēram, došanās ārpus pilsētas, kā arī atrašanās ceļā, piemēram, došanās kājām uz un no darba. “Agrāk man bija rituāls, kas palīdzēja – kad spēru kāju pār slieksni, uz brīdi apstājos un apzinājos, ka esmu pārnākusi mājās. Šis īsais brīdis palīdzēja nolikt visu malā,” stāstīja Krista.

Citādi ir tagad, pandēmijas laikā, kad gan Kristai, gan daudziem citiem mājas un darbs atrodas vienuviet. “Zūmot, jogot un skatīties uz koku aiz loga vienā un tajā pašā istabā, protams, ir daudz grūtāk. Ir jāmācās ļoti ātri pārslēgties. Spēt katru dienu pretim darīšanas stāvoklim likt arī nedarīšanas, vienkāršas būšanas stāvokli. Ja vien varam iziet ārā un ieelpot kūstoša sniega smaržu, mums ir dots ļoti daudz,” atzina Krista.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt