Tumši violetās, rozā un retāk baltās majestātiski garās ziedkopas priecē daudzu dārzu īpašniekus. Lupīnas pieder tauriņziežiem, un šīs dzimtas augiem piemīt īpašība no atmosfēras piesaistīt slāpekli. Padomju gados šādā veidā tika bagātināta augsne.
"Mūsdienās mēs saprotam, ka pārbagātā augsne var apdraudēt tās sugas, kas saistītas tieši ar nabadzīgām augsnēm, piemēram, tā pati silpurene, kas nekad neaugs tādos treknos bagātos mežos, īpaši šādās vietās, sausos nabadzīgos zālājos ļoti īpašs un trausls tas sugu kopums," stāstīja Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) eksperte Agnese Priede.
Lupīnas strauji izplatās vietās, kur tās vienkārši it kā aizmirstas, piemēram, pamestu mazdārziņu teritorijās. Tāpēc vienīgais veids, kā ar tām cīnīties, ir ziedus nopļaut. Vēlams vēl pirms sēklu nogatavošanās.
"Sēklu ir daudz, vairāki simti vai vairāki tūkstoši no viena auga, līdz ar to ap šo vienu mātes augu sasējas daudzas sīkas lupīniņas, ko mēs varbūt pirmajā gadā nepamanām, un beigās tā var izvērsties par vienas sugas tīraudzi dažu gadu laikā," teica Priede.
Lupīnas jāpļauj agri, ap Jāņiem ir jau gandrīz par vēlu. Un noteikti vairākas reizes sezonā. Tāpat rīkojas arī ar krāšņo Kanādas zeltslotiņu.
"Kamēr zeltslotiņas nav sākušas ziedēt, šīs zaļās audzes ne ar ko īpašu neizceļas, un bieži vien tiek nokavēts brīdis, kad visātrāk un ērtāk tās sākt pļaut. Taču tieši pļaušana – kārtīga un regulāra, ir viens no svarīgākajiem aspektiem, lai ar nevēlamo svešzemnieci tiktu galā," norādīja DAP eksperte.
Arī zeltslotiņa izplatās ļoti strauji. Tās ziediem ir sīkas un smalkas lidpūciņas, kas ļauj šim augam viegli izplatīties ar vēju ļoti lielos attālumos.
Šobrīd tiek izstrādāti stingri kritēriji par sugām, kas būtu jāiekļauj valsts noteikto invazīvo sugu sarakstā. Pašlaik oficiālajā sarakstā ir tikai Sosnovska latvānis, bet, iespējams, jau drīzumā tajā varētu iekļaut pat dažus desmitus augu sugu.
