Kā 1990.gadā Siguldā tapa Vilkmestes dabas taka?

Gaujas Nacionālā parka (GNP) Vilkmestes taku Siguldā 1990.gadā izveidoja jaunieši. Takas veidošanas ideja nākusi no sadarbības partneriem ASV, pastāstīja kādreizējā GNP vadītāja Inese Grudule. Tas bijis pieredzes apmaiņas projekts un uz Latviju devās jaunieši Pēteris, Teo, Dafne un skolotāja Merija, kas zināja krievu valodu. Jaunieši bijuši katrs savādāks, ar savu mentalitāti un ēšanas paradumiem. Viesiem bijis kultūršoks, jo pirms 25 gadiem veikalos nebija nopērkami visa veida augļi un dārzeņi.

Tolaik pirms Vilkmestes takas veidošanas pieci jaunieši devās uz ASV. Partneri vēlējušies uzņemt studentus ar panākumiem dabas aizsardzībā, kā arī konkursu uzvarētājus un vides aktīvistus. Tika pieņemts lēmums uz ASV sūtīt GNP darbinieku bērnus, atceras bijusī GNP vadītāja Grudule.

Vilkmestes taka ir aptuveni trīs kilometru gara, tā sākas stāvlaukumā Turaidas-Raganas ceļa malā pretī Reiņa trasei un izved līdz Serpentīna ceļa piekājei. Taka ir ainaviski ļoti skaista, vērojami smilšakmens atsegumi. Ja par to cenšas atrast informāciju, fakti par to ir skopi, un daudzi nemaz nezina tās rašanās vēsturi.

"Ieva, Mārcis, kā arī vēl trīs jaunieši no Latvijas kopā ar ASV jauniešiem šo taku izveidoja ar savām rokām, un takas tapšana Latvijā, salīdzinot ar ASV, bija krietni vienkāršāka," stāsta GNP kādreizējā vadītāja Inese Grudule, kuras vadībā tika organizēta jauniešu komanda.

Jaunieši devās pieredzes apmaiņas projektā uz Jeloustonas nacionālo parku Amerikas Savienotajās Valstīs, kur kopā ar vietējiem arī veidoja dabas takas. "Mēs bijām pieci jaunieši un skolotāja, kas devās uz ASV, kur trīs nedēļas taisījām taciņu skarbākos apstākļos, trīs kilometru augstumā. Arī nedarbus darījām. Salīdzinot - šī taciņa bija atpūta. Tur mēs ar laužņiem, ar ķiverēm ņēmāmies. Karsti, pērkoni bija, mums stāstīja, ka tur ir lāči, Siguldā jau lāču nav!" takas tapšanu atceras toreizējie jaunieši Ieva Bērziņa un Mārcis Mitrēvics.

Jeloustonas nacionālais parks ir pirmais un joprojām pazīstamākais dabas parks Amerikas Savienotajās Valstīs. Tam ir vairāk nekā 140 gadu. "Tur, protams, bagātīga daba. Daudz staigājām un kāpām. Pabijām arī citur - geizeros, peldējāmies kalnu upē, kurā satek kopā 70 grādus karsts un 6 grādus auksts atšķirīgu temperatūru ūdens," pēc 25 gadiem stāsta Ieva un Mārcis. 

Oldfeitfuls ir slavenākais Jeloustonas geizers. Uzskata, ka tas karstā ūdens masas izverd apbrīnojami regulāri - ik pēc 57 minūtēm, taču speciālisti pārliecināti, ka tas ir tikai mīts, jo patiesībā intervāli starp izvirdumiem esot dažādi, turklāt gadu gaitā kļūstot aizvien ilgāki.

Guļot teltī, bijušas interesantas sajūtas, zinot, ka apkārt, iespējams, staigā kāds lācis un gaida savu maltīti. "Mums bija kalnos uzcelta telšu pilsētiņa. Mēs nevarējām tur  nest pārtiku, jo viņi var sajust smaržas. Likām plastikāta kastēs, arī drēbes un bulciņas, piesmērētas ar zemesriekstu sviestu, kas tajā laikā Latvijā nebija nopērkams. Pirms katras ēdienreizes vilkām spaiņus ar drēbēm un pārtiku, lai lācis netiek klāt. Mums bija apmācība, ko darīt, kad viņš tevi ēd - nokrist zemē un izlikties, ka tu jau esi apēsts," tagad smej toreizējie jaunieši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti