Svētku laikā Jēkabpils dzīvnieku patversmē apmeklētāju netrūkst. Ir vietējās iedzīvotājas, kuras vismaz divas reizes gadā ziedo dzīvnieku barību patversmes vajadzībām.
“Mēs šodien atvedām barību dzīvniekiem - gan kucēniem, gan kaķiem. Ilgstoši ziedojot, zinām, ka ir vajadzīga arī barība, lai uzbarotu šos izbadējušos sunīšus un kaķīšus. Biezpiens, baltmaize, putraimi,” stāsta Līva Poriete, kuras dzīvoklī savu mājvietu atradis no patversmes paņemtais kaķēns.
Nedaudz vēlāk ar ziedojumiem patversmē ierodas Jēkabpils 3. vidusskolas vecāko klašu audzēkņi. Izrādās, ka vairāki jaunieši jau agrāk ir bijuši patversmē un pat paņēmuši uz mājām pa mājdzīvniekam.
Patversmi finansē Jēkabpils pašvaldība, taču šo līdzekļu pietiek tikai komunālo pakalpojumu izmaksu segšanai, daļēji barības iegādei, darbinieku algu izmaksai un vetārsta pakalpojumu apmaksāšanai.
Kā stāsta uzņēmuma “Jēkabpils pakalpojumi” ražošanas tehniķe Ingūna Avotiņa, cilvēku ziedojumi ir milzīgs atbalsts patversmei:
“Jāsaka milzīgs paldies ziedotājiem, mēs bez viņiem nekādus remontus nebūtu izdarījuši, bet jau šogad mums no janvāra sākuma līdz šodienai ir saziedoti 8 400 eiro. Tā priekš mūsu mazās patversmes ir liela summa, un mēs katru centu novirzām dzīvnieku patversmes vai nu remontam vai būru iegādei, vai būru celtniecībai. It sevišķi decembrī katru dienu pa mazai summiņai tiek ieskaitīts. Vai tie būtu 30 eiro, vai 15 eiro. Ļoti patīkami.”
Dzīvnieku patversmes ēkai tiek mainīti logi, siltinātas grīdas un griesti. Lai piesaistītu līdzekļus, patversmes darbinieki un atbalstītāji aktīvi piedalās dažādās labdarības akcijās un pasākumos.
Tatjana, kura Jēkabpils dzīvnieku patversmē strādā jau 15 gadus, stāsta, ka pašlaik patversme ir gandrīz pilna, bet pamesto vai noklīdušo dzīvnieku skaits nedz pilsētā, nedz pagastos nemazinās: “Tagad patversmē mums ir 24 suņi un apmēram 30 kaķi. Dažreiz pie vārtiņiem atstāj vai kaut kur pie mājām pieklīst, vai vienkārši no ielas kāds atnes.”
Kopēja zina katra suņa stāstu - kad un no kurienes atvests, kāds raksturs, kas garšo, cik ilgi dzīvo patversmē: “Tā pirmā, tā ir Punktiņa, viņai nomira saimnieks, tāpēc viņa ir pie mums. Tad ir putnu suns Reksis, jau gadu dzīvo patversmē. Šis sunītis ir atņemts saimniekam, tāpē, ka viņu neskatījās un nebaroja.”
Dzīvnieku patversmē ir sava veterinārārste Vineta Stašāne, kuras pārziņā ir gan dzīvnieku veselība, gan arī iemidzināšana. Viņa uzskata, ka patversme nav konveijers un dzīvnieku iemidzināšana nav problēmas risinājums: “Mēs cīnāmies par katru sunīti un kaķīti, visi tiek ārstēti. Protams, ja dzīvnieks ir neārstējami slims ar kādām izteiktām hroniskām problēmām... Diemžēl cilvēki nelabprāt ņem kaķus ar hroniskām problēmām. Tāpēc mums ir kaķīši, kurus nekad neviens neadoptēs, bet viņi mums ir un lai dzīvo savu mūžu. Ja suns ir ļoti traumēts vai ļoti vecs ar neārstējamām problēmām, tad, protams, nākas lemt par eitanāziju. Nu, agresīvi suņi tas ir kategoriski, mēs nevaram atdot adopcijai neadekvātus dzīvniekus.”
Par to, ka jēkabpilieši paši aktīvi risina klaiņojošo dzīvnieku problēmu, liecina arī pilsētā vairākās vietās pie daudzdzīvokļu mājām izvietotās mājiņas bezsaimnieka kaķiem.
Kā stāsta uzņēmuma “Jēkabpils pakalpojumi” ražošanas tehniķe Ingūna Avotiņa, šīm kaķu mājām ar dzīvnieku patversmi nav nekāda sakara, tur ar pašvaldības atbalstu darbojas paši iedzīvotāji: “Tās kaķu mājiņas uzstāda pēc iedzīvotāju lūguma. Tās tāpat vien neliek. Ir tantes, kurām tiešām ir tās kaķu kolonijas. Viņas vēršas pašvaldībā ar lūgumu, un pašvaldība agrāk vai vēlāk nāk pretī un uzstāda mājiņas, un tad tas cilvēks, kurš prasīja to mājiņu, arī atbild par to. Viņa uztur kārtībā teritoriju, mēģina pa savam siltināt, kādu deķīti vēl uzklāt, bet tas tiek kontrolēts.”
Klaiņojošu dzīvnieku problēma ir aktuāla visā Latvijā. Iespējams, ka to daļēji varēs atrisināt obligātā suņu čipošana. Arī Jēkabpils dzīvnieki patversmē pašlaik tiek čipoti visi adoptēšanai paredzētie suņi.
