Sadaļas Sadaļas

Jeila Universitātes pētnieki: Cilvēks ar uguni mainīja vidi agrāk, nekā uzskatīts iepriekš

Cilvēki izmantojuši uguni un pamatīgi ietekmējuši ekosistēmas daudz agrāk, nekā uzskatīts līdz šim – pie šāda secinājuma nonākuši Jeila Universitātes pētnieki, kas analizējuši tūkstošiem gadu senas putekšņu un kokogļu daļiņas, kā arī blīvas akmens kopas Āfrikā. Malavi ezera krastā esošie senie nogulumi vairāku simtu kilometru garumā  liek domāt, ka jau pirms 92 000 gadu ezera krastus skāra pamatīgas pārmaiņas.

ĪSUMĀ:

  • Neatkarīgi no tā, kāds bija dedzināšanas iemesls, zinātnieki uzsver, ka ir vairāk nekā skaidrs, ka to tīši radīja cilvēki.
  • Vai un kā uguns tikusi izmantota, lai mainītu apkārtējo vidi, tiek pētīts arī Latvijā.
  • Analizējot klimata datus plašākā griezumā un salīdzinot tos ar veģetācijas izmaiņām, pētnieki var noteikt, vai ugunsgrēks bijis dabisks vai to režīmu sācis ietekmēt cilvēks.
  • Analizējot ugunsgrēkus pēdējo 100 gadu laikā, noskaidrots, ka pastāv saistība starp vietām, kur dega vai ir ticis dedzināts, un rekreāciju.
  • Pastāv hipotēzes, ka ne tikai Āfrikas savanna, bet arī Ziemeļamerikas prērijas ir attīstījušās tiešā uguns tuvumā.
  • Kontrolēto dedzināšanu drīkst veikt tikai īpaši apmācītas personas, iepriekš skaidri zinot, cik bieži un kādam tieši mērķim dedzināšana veicama.

Pastāv uzskats, ka ar dedzināšanas metodi ezera krastos dzīvojošie ir panākuši, ka turienes meži tik ātri neatjaunojas un teritorijā izplešas tur šobrīd esošā krūmāju zeme. Jeilas Universitātes pētnieki atzīst, ka šī ir agrākā viņiem zināmā liecība par to, ka cilvēki tieši ar uguns palīdzību ir fundamentāli mainījuši ekosistēmu un darbojušies kā vides inženieri.

Mozaīkveida ainavas un siltums

Tiesa gan nav īsti skaidrs, kāpēc tā laika cilvēki piekopa dedzināšanu. Viena no pētnieku izteiktajām versijām paredz, ka šādā veidā viņi iekopa tā saucamās mozaīkveida ainavas – proti, radīja apstākļus, lai teritorijā esošās dzīvotnes būtu daudzveidīgas un tajās varētu nodarboties gan ar medībām, gan savvaļas augu vākšanu.

Taču tāpat arī nevarot izslēgt, ka uguns tika ļoti plaši lietota kā resurss, lai sildītos, gatavotu ēdienu vai socializētos, un kādā brīdī kļuva nekontrolējama un pārņēma lielu teritorijas daļu.

Taču, neatkarīgi no tā, kāds bija dedzināšanas iemesls, zinātnieki uzsver, ka ir vairāk nekā skaidrs, ka to tīši radīja cilvēki, šādā veidā mainot apkārtējo vidi, nevis ļaujot videi kontrolēt viņu dzīves apstākļus.

Senos ugunsgrēkus apzina arī Latvijā

Vai un kā uguns tikusi izmantota, lai mainītu apkārtējo vidi, tiek pētīts arī Latvijā. Latvijas Universitātes profesors Normunds Stivriņš ir viens no zinātniekiem, kas pievērsies senu ugunsgrēku apzināšanai.

“2018. gadā mēs sadarbojāmies ar kolēģiem no citām Eiropas valstīm un pētījām, cik senā pagātnē cilvēks sāka ietekmēt ainavu. Secinājām, ka Centrālajā Eiropā, piemēram, Vācijā un Polijā uguns izmantošana ir atstājusi ietekmi uz vidi jau pirms apmēram 8500 gadiem. Latvijā tas noticis krietni vēlāk. Precīzi, protams, pateikt nevaram, bet droši zinām par pēdējiem 4000 gadiem. Tas ir laiks, kurā ugunsgrēki ir bijuši un vide mainījusies,” stāsta Stivriņš.

Pētnieki detektīva cienīgā manierē iegūst datus par senajiem notikumiem, sīki analizējot nogulumus ezeros un arī purvos.

“Tā ir pateicīga vide. Mēs nosakām nogulumu vecumu, izpētām tur esošās kokogles, pēc putekšņiem un augu atliekām nosakām, kāda bijusi savulaik konkrētajā vietā veģetācija. Visu iegūto informāciju salīdzinām ar arheoloģisko izrakumu datiem un veidojam kopainu,” skaidro Stivriņš.

Dabisks vai cilvēka ietekmēts?

Šādas liecības var atklāt, vai un kad konkrētajā vietā bijis ugunsgrēks, taču tās ne vienmēr ļauj izdarīt tālākus secinājumus par to, kāpēc ugunsgrēks noticis. Analizējot klimata datus plašākā griezumā un salīdzinot tos ar veģetācijas izmaiņām, pētnieki var noteikt, vai ugunsgrēks bijis dabisks vai to režīmu sācis ietekmēt cilvēks.

Piemēram, zināms, ka siltākā laikā ugunsgrēki ir bijuši retāk, jo mainījusies veģetācija – proti, vairāk sākuši augt platlapju meži, kur koki deg sliktāk. Savukārt kļūstot vēsākam un mitrākam, vairāk parādījās skuju koki – tie labāk deg un tad arī ugunsgrēku kļuvis vairāk

Kāpēc dedzināja mežus, var tikai minēt

Tiesa gan tas tik un tā nesniedz atbildi uz jautājumu – kāpēc cilvēki apzināti dedzinājuši, piemēram, mežus? Stivriņš uzsver, ka atbildes uz šāda veida jautājumiem ir un būs tikai mūsu interpretācijas ziņā.

“Kas tieši bija dedzināšanas iemesls, mēs pateikt nevaram. Bet ir vairāk kā skaidrs, ka cilvēki visos laikos ir meklējuši risinājumus, kā izdzīvot un kā kaut kam palīdzēt notikt raitāk. Ko tieši viņi darīja, mēs varam tikai minēt. Iespējams, uguni izmantoja kā medību rīku – aizdedzināja mežu un tādā veidā dzina no tā ārā dzīvniekus. Arī lauksaimniecībā uguns ir tikusi izmantota,” dažus no minējumiem izsaka Stivriņš.

Pētījumi par ugunsgrēku biežumu un izplatību ir veikti arī citās teritorijās un rezultāti liek domāt, ka tuvāk apdzīvotajām vietām dedzināšana nav bijusi sveša gan senos, gan ne tik senos laikos. Tāpat analizējot ugunsgrēkus pēdējo 100 gadu laikā, noskaidrots, ka pastāv saistība starp vietām, kur dega vai ir ticis dedzināts un rekreāciju.

Tiesa gan Stivriņš ir piesardzīgs saistīt jebkuru klajāku vai apartāku ainavu ar senām dedzināšanas pazīmēm: “Lai to noteiktu, katra teritorija ir jāanalizē  atsevišķi. Pēc nogulumiem ir jānosaka, kāda veģetācija konkrētajā vietā bijusi labu laiku pirms un pēc ugunsgrēka, jānošķir no tā visa vēl informācija par klimata ietekmi un dažādu organismu cīņa par barības vielām. Vienkārši paskatoties uz kādu krūmāju vai klajumu nav iespējams noteikt, vai tā veidošanā pie vainas ir bijusi uguns”.

Dedzināja gan Āfrikā, gan Ziemeļamerikā

Kamēr pie mums ir grūti vizuāli noteikt, kuru ainavu Latvijas dabā ir vai nav formējusi uguns, pastāv hipotēzes, ka ne tikai Āfrikas savanna, bet arī Ziemeļamerikas prērijas ir attīstījušās tiešā uguns tuvumā, jo dedzināšanu zemes auglības uzturēšanai esot izmantojuši gan Ziemeļamerikas indiāņi, gan Āfrikā dzīvojušās ciltis. 

“Cilvēks ar savu saimniecisko darbību ir būtiski ietekmējis ainavas struktūru. Gan cenšoties novērst ugunsgrēkus, tur kur tiem būtu regulāri jānotiek, gan arī aiz neuzmanības izraisot ugunsgrēkus ekosistēmās, kur tie nodara ekonomiskus zaudējumus,” norāda LU profesors Viesturs Melecis.

“Uguns ir nepieciešama tajās ekosistēmās, kuru attīstību nosaka augi, kas ir pielāgojušies periodiskai uguns iedarbībai – koki ar biezu mizu, sēklas, kas pasargātas no uguns iedarbības.

Uguns iznīcina šo sugu konkurentus un ļauj tām labāk augt un vairoties. Ja ugunsgrēks ilgstoši tiek ierobežots, ugunsizturīgās sugas tiek izkonkurētas un izzūd no ekosistēmas,”  skaidro Melecis.  

Kontrolētā veidā uguni kā īpašu ekosistēmu apsaimniekošanas metodi izmanto gadījumos, ja vēlas panākt noteiktu sugu saglabāšanos vai īpašu ekosistēmas telpisko mozaīku.

Dedzināt drīkst tikai īpaši apmācības personas

Melecis uzsver, ka kontrolēto dedzināšanu drīkst veikt tikai īpaši apmācītas personas, iepriekš skaidri zinot, cik bieži un kādam tieši mērķim dedzināšana veicama.

Pamatīgi izvērtēt katru konkrēto gadījumu ilgtermiņa perspektīvā pirms pielietot uguni kā daudzveidības veicinātāju, aicina arī Stivriņš, uzsverot, ka vienmēr būs sugas, kas uguns ietekmē ieviesīsies un būs tādas, kas izzudīs. Senāki paleoekoloģiskie pētījumi liek domāt, ka atsevišķās dzīvotnēs veģetācija pilnībā atjaunojas tikai pēc 300 gadiem. Tāpēc ir jāņem vērā īstermiņa un ilgtermiņa ietekmes, ko katra ainava pārmanto.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

 

 

 

 

Vides fakti

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt