Kā atzīst Latvijas Dabas muzeja (LDM) mikoloģe Inita Dāniele, Latvijā salīdzinājumā ar daudzām citām valstīm mežu ir stipri vairāk, līdz ar to mums ir arī spēcīga sēņošanas tradīcija – meža veltes tiek vāktas gan pašu iztikšanai ziemā, gan tirgošanai.
"Tātad tās tradīcijas tiek nodotas paaudžu paaudzēs, kaut gan ir diezgan daudz jauniešu, kas sēnes galīgi nepazīst," teica mikoloģe,
atzīstot – sēņošanas tradīcija Latvijā vairs nav tik spēcīga kā agrāk.
Tos, kuri vēl sēņo, var iedalīt divās grupās. Vieni lasa tikai zināmās sēnes, ko savulaik ierādījuši vecāki, bet citi mēģina iepazīt un pilnveidot savu ēdienkarti ar jauniem izaicinājumiem.
"Mums gan ir diezgan daudz arī tādu cilvēku, kas mēģina nogaršot kaut ko neparastāku. Mācās, kas grib sēra piepi uzcept vai tinteni, dižardzeni, vai vēl paskatās. Tās pašas čigānenes kādreiz maz lasīja, pēdējā laikā pazīst un tomēr vāc," atzina Dāniele.
Šefpavārs Ēriks Dreibants norāda, ka viņš labprāt vēlētos nogaršot vistu piepi, kas augot uz lapu kokiem. "Tās ir dzeltenas kā piepes, un tās ir ļoti labas un garšīgas".
Šefpavāra groziņā jaunas sēnes gan nākot ļoti piesardzīgi, tomēr visas jaunatklātās iepriecinājušas ar savām garšas niansēm.
"Reizēm, jāatzīst, uz intuīciju sēnes lasa. Piemēram, pienaines, no sākuma nezināju, bet intuīcija teica, ka ēdamas. Protams, pārbaudot noteicējos, šīs ir labas sēnes arī sālīšanai," teica pavārs.
Lasot nezināmas sēnes, Dreibants iesaka izmantot vairākus noteicējus, nevis paļauties tikai uz mobilajām aplikācijām, jo ar sēnēm joki mazi. Pirms dažiem gadiem Smiltenes mežos sēņu lasīšana diviem pensionāriem beidzās letāli, jo seniori saulsardzenes sajauca ar baltajām mušmirēm.
Turklāt arī it kā labi zināmās sēnēs reizēm tiek atrastas veselībai bīstamas vielas.
Dāniele norāda, ka LDM ikgadējā sēņu izstādē bija aplūkojamas dažādas meža veltes – arī eglene (dzeltenā krimilde) un cūcenes.
"Tās gan neiesaka lasīt, jo satur kancerogēnu vielu, bet mums cilvēki ir ļoti konservatīvi un saka - es esmu lasījusi un lasīšu, un jūs man neiestāstīsiet."
