Jātnieciņi pieder tā saucamajiem parazitoīdiem. Pieaugušie jeb imago stadijas jātnieciņi, tāpat kā daudzi insekti, pārtiek no nektāra, no augu sulām, no ziedputekšņiem un ir atzīti par vērtīgiem dažādu ziedaugu (pirmkārt, čemurziežu) apputeksnētājiem.
Bet jātnieciņu kāpuri ir gaļēdāji, kas attīstās citu kukaiņu jaunajā paaudzē (kāpuros vai kūniņās), kur viņu mātes iedēj oliņas.
Pieaugušajiem jātnieciņiem piemīt aukstumizturība – Latvijā daļa sugu joprojām ieraugāma un aplūkojama pat novembrī.
Jātnieciņi ir izteikti slaidi, diezgan garkājaini plēvspārņi. Ķermeņa krāsojumā biežāk dominē tumši toņi. Viegli atpazīstamas šo kukaiņu mātītes, jo viņas nodod garais vai pat ļoti garais dējeklis. Ja pierēķina dējekli, dažas Latvijas jātnieciņu sugas sieviešu dzimuma pārstāvju ķermeņa garums var sasniegt 7–8 centimetrus. Abiem dzimumiem ir arī visai gari taustekļi.
Mātītes, izmantojot savdabīgu eholokāciju, ar taustekļu palīdzību meklē vietas oliņu dēšanai. Tieši ar saviem taustekļiem ik jātnieciņa mātīte atrod konkrētu vietu, kur mīt kāds viņu interesējošas sugas kukaiņa pēcnācējs.
Vairākuma jātnieciņu sugu kāpuri attīstoties parazitē vaboļu, tauriņu, divspārņu un plēvspārņu kārtas kukaiņu kāpuros, kūniņās. Katras jātnieciņu sugas pēcnācēji spēj dzīvot tikai kādā noteiktā radniecīgu insektu sugu grupā vai pat vienā vien noteiktā sugā. Un tā ir jāsameklē.
Lai ievadītu oliņas vajadzīgajā upurī, dažu jātnieciņu sugu mātīšu dējeklis spēj caurkļūt pat cietai koksnei. Kukainis to, taustīdamies un griezdamies ap savu garenasi, vārda tiešā nozīmē izurbjas cauri koksnei līdz upurim. Protams, veiksme, ja šī procesa atvieglošanai ir iespēja izmantot šķirbas kokā…
Kad no oliņām izšķiļas jaunie jātnieciņi, lai viņi varētu izaugt un nobriest, saimniekkukaiņi tiek izēsti līdz nāvei.
Bet kur tad jāšana?! Kāpēc jātnieciņi nosaukti par "jātnieciņiem"? Varbūt – pārrakstīšanās vai tulkošanas neprecizitātes dēļ? Vai varbūt tāpēc, ka jātnieciņu izskats līdzīgs kādu citu kukaiņu izskatam?
Racējlapseņu dzimta (Sphecidae)
Jātnieciņus ārēji atgādina arī viņu kārtasmāsas – racējlapseņu dzimtas (Sphecidae) pārstāves. Un arī uzvedas viņas zināmā mērā līdzīgi – par barību saviem kāpuriem izmanto svešus bērnus. Šo insektu mātītes ar dzēlieniem paralizē upurus, kurus pēc tam nogādā ligzdās un tad iedēj tajos olas. Izšķīlušies kāpuri, pārtiekot no paralizētajiem kukaiņiem, attīstās, līdz beidzot iekūņojas. Ligzdas tiek veidotas koksnē un zemē. Tātad – arī zemē. Faktiski: vairākums sugu tās ierīko tieši zemē. Lai to varētu izdarīt, parasti ir jārok aliņas.
Ar divu aliņas rokošu lapseņu dzimtu (Crabronidae un Pompilidae) pārstāvēm esmu jau īsi iepazīstinājis iepriekš. Tagad kārta Sphecidae dzimtai.
Šīs Sphecidae dzimtas (nevis Ichneumonidae dzimtas) kukaiņi ir īstie, kas pelnījuši tiesības nest "jātnieciņu" vārdu. Drīz sapratīsiet – kāpēc.
Pasekosim Sphecidae dzimtas racējlapseņu pārstāvēm no Ammophila ģints – kukaiņiem, kas ir Latvijā samērā plaši pārstāvēti un piemērotās vietās, piemērotā laikā bieži ieraugāmi. Turklāt: arī samērā viegli atpazīstami, jo izceļas ar savu garo, slaiko ķermeni, kas ir pamatā melni krāsots, taču šaurā vēdera sākumdaļā koši oranži iezīmēts. Visticamāk, šī iezīme nepieciešama, lai kukaiņi varētu vieglāk atrast sev dzimumpartnerus.
Mātītes ir prāvākas par tēviņiem. Tas pašsaprotami, jo tām jāpilda visi smagie darbi. Un partnera turēšana uz muguras nebūt nav grūtākais no tiem. Jā, lai gan, mēģinot sapāroties un pārojoties, tēviņi cieši iekožas mātīšu kaklā.
Kādi ir mātīšu grūtākie darbi? Manuprāt, rūpes par pēcnācēju mājvietu ierīkošanu, kas ietver sevī rakšanu, rakumu aizdarīšanu, aizdarījumu atrakšanu, atkal aizdarīšanu un nomaskēšanu. Plus: medījumu meklēšana, paralizēšana un pārvietošana.
Ammophila ģints lapseņu vairošanās sezona sākas maija beigās un ilgst visu vasaru.
Pēc apaugļošanās, kad mātīšu organismā nobriedušas oliņas, tās meklē un sameklē relatīvi atklātas, sausas vietas ar mazauglīgu (parasti maksimāli smilšainu, bet blīvu) augsni, ja vajag, atbrīvo izraudzīto laukumu un saulainās dienās rok vertikālas pazemes ejas.
Rakšanas darbiem kukaiņi izmanto smailos, spēcīgos apakšžokļus, kas kalpo par galvenajiem blīvā substrāta irdināšanas instrumentiem, un cietiem sariņiem bruņoto priekšējo kāju pāri, kura uzdevums ir zemes ātra grābšana. Rakšanas darbu pēdas alas ieejas tiešā tuvumā nepaliek, jo lapsenes gan aizkārpa ar kājām, gan lidojot aiznes visu izrakto labu gabaliņu prom no tās. Lai arī ir nepieciešams pārvietot daudz zemes, darinot tuneli, kukaiņi, ja netiek traucēti, parasti darbojas vien pusstundu vai stundu.
Kad vertikālā eja pabeigta, tās galā top izveidota relatīvi plaša, bezmaz horizontāla kamera jeb ligzda, kurā paredzēts nogādāt barību nākamajam pēcnācējam.
Pabeigusi darbu, ikviena alas saimniece vai nu ar akmentiņiem, vai ar cietiem zemes gabaliņiem, vai ar koksnes daļiņām (ar to, kas nu kurai tuvumā vieglāk sarūpējams), aizkorķē ieeju savā rakumā, tad uzkārpa nedaudz smiltis.
Aizkorķējusi aliņu, mātīte ātri, bet vērīgi aplūko un iegaumē apkārtni, pēc tam dodas medībās – lido uz pļavu meklēt kāpuru. Labi attīstītā redze palīdz nolūkot upuri iztālēm. Pamanījusi tauriņa bērnu, lapsene pielido tam tuvāk, sakļauj spārnus un metas virsū. Kāpurs lokās, viņa laiž darbā īpaši piemēroto, manevrēt spējīgo vēderu – precīzi dzeļ. Kāpurs paliek nekustīgi guļam.
Veiksmīgā medniece nedaudz atpūšas, pēc tam jāteniski (!) uzmetusies imobilizētajam, bet dzīvajam laupījumam, steidzas ar vērtīgo guvumu aliņas virzienā. Nesamais ir smags, tāpēc lidojumā tiek veikti vien īsi ceļa posmi. Galvenā slodze gulst uz kājām. Vērojot īpašo medījuma transportēšanas procesu, cilvēkam grūti nepiekrist, ka tieši šis kukainis pelnījis tiesības nest "jātnieciņa" vārdu. Vai ne?
Ammophila mātīte, turot paralizēto laupījumu starp kājām kā jātnieks zirgu, drasē gan pa klajām, gan pa šķēršļotām vietām. Pārvarot šķēršļu joslas, ātrums protams samazinās, pat atpūta var būt nepieciešama.
Nokļuvusi līdz alas vietai, kuru precīzi atrod, orientējoties pēc iegaumētajiem apkārtnes priekšmetiem, medniece pamet guvumu un atkorķē alu, iztīra to un tad atpakaļgaitā ievelk iekšā dārgo medījumu. Ja guvums nešķiet pietiekami liels, viņa, nomaskējusi ieeju alā, dodas pēc nākamā.
Kad iekonservētās ēdmaņas sarūpēts gana, tiek izdēta ola.
Pēc laiciņa lapsene parādās virszemē, novērtē situāciju un, ja viss mierīgi, sākas ligzdas ieejas pamatīga aizdarīšana. Gan zemes, gan smagāka materiāla apstrādei un pārvietošanai tiek izmantoti apakšžokļi. Protams, kukainis darbā laiž arī kājas. Tagad, kad ligzdā ir arī ola, lapsene ne tikai aizbāž ieeju alā ar zemi un piesedz ar maziem akmentiņiem, koksnes šķēpelītēm vai citu piemērotu materiālu, kuru, izmantojot galvas spēku, iespiež iespējami dziļi ejā, bet arī, piemeklējusi vienu vai vairākus atbilstoša izmēra priekšmetus, turot tos žokļos, citu pēc cita ievieto ejas augšgalā.
Kad alas ieeja ir ciet, lapsene tai uzkārpa smiltis, varbūt arī uzmet nelielus akmentiņus, tādējādi izlīdzinot virsmu. Pēc tam viņa veic vēl virkni maskēšanas pasākumu – cenšas, lai vieta, zem kuras atrodas ieeja ligzdā, neatšķirtos no apkārtnes, lai ieeju atrast nevienam nelabvēlim nebūtu pa spēkam. Tas gan reizēm prasa daudz spēka no pašas maskētājas, jo var nākties pārvietot dažādus gan smagus, gan neērtus objektus.
Vēl par kukaiņiem
Rakstu sēriju līdzfinansē:
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 14. augustā.
