Sarūsējuši kuģi tuksnesī pie Moinakas pilsētas klusi atgādina par Arāla jūras likteni. Kādreiz pasaules ceturtais lielākais ezers samazinājies par 90%, kad to apgādājošas upes tika novirzītas – Padomju Savienības projekta ietvaros, kura mērķis bija pastiprināt kokvilnas ražošanu šajā sausajā, neauglīgajā reģionā.
Arī kādreiz svarīgā osta Moinaka kļuvusi par upuri cilvēka izraisītai ekoloģiskai katastrofai. Vispirms tika sagrauta kādreiz plaukstošā zvejniecības nozare, bet jūras izgarošana atstāja daudzus sāļo smilšu slāņus, kurus vēji aiznes līdz pat Skandināvijai un Japānai, raisot cilvēkiem pamatīgas veselības problēmas un bojājot arī lauksaimniecības platības.
Mainījās arī apkārtnes klimats – vasaras kļuvušas karstākas un sausākas, bet ziemas aukstākas.
Uzbekistānas valdība atbalsta jaunu iniciatīvu, kas paredz apkarot postošās programmas sekas. Viens no veidiem, kā apturēt pārtuksnešošanos, ir intensīva stādīšana.
"Mūsu galvenais mērķis ir uzlabot vides situāciju Moinakas reģionā. Studenti palīdz stādīt kokus. Mēs stādām plūmes, vīnkokus, ābolus, aprikozes, ķiršus. Nākotnē plānojam izveidot izglītojošu platformu studentiem," sacīja Karakalpakijas universitātes Vides fakultātes dekāns Jakubs Amedovs.
Projekta dalībnieki cer iestādīt kokus platībā, kas sasniedz vienu miljonu hektāru – tā ir trešdaļa no tagadējā tuksneša, kas kādreiz bija jūras gultne.
