"Viņš dzīvoja ģimenē un tad kaut kāda apsvērumu dēļ tika aizvests pie vecākiem uz laukiem. Un laukos jau tā saprašana ir tāda, ka suns vairāk vai mazāk pie ķēdes jātur," stāsta suņu saimniece Inga Krūkle.
Kad Inga internetā izlasīja ziņu par nelaimē nonākušo sanbernāru, viņai bija skaidrs - ir jāpalīdz!
"Nu, kā suns var justies, ja viņam bijusi kaut kāda teritorija un tagad viņu pieliek pāris metrus garā ķēdē! Viņam jau nav variantu, viņš samierinās. Nu ko viņš kliegs, nekas jau nenotiks," spriež Inga.
Jautājot par to, vai suņa lielais augums jaunajiem saimniekiem ne uz mirkli nelika aizdomāties, vai tas ir vajadzīgs, Mārtiņš Krūklis atzīst, ka dažkārt vienkārši ir jāizkāpj no savas komforta zonas un jādara tas, kas ir jādara.
"Man liekas, ka brīžam ir jānoriskē vienkārši! Suns ir suns, pēc dabas jebkurš ir pelnījis mīļumu. Un ja mums tāda iespēja ir, kāpēc neizmantot? Ir jau tā, ka visu pasauli arī neizglābsi, bet ir kaut kādas lietas, kad tu jūti, ka ir jāpalīdz," atzīst Bartona saimnieki.
Līdzīgs dzīvesstāsts ir arī Lībai. Arī viņa kļuva nevajadzīga saviem saimniekiem, kuri savulaik sunīti bija izmantojuši kucēnu ražošanai.
"Lība bija atstāda Dārziņos pie ķēdes. Viņai bija tikai kauli un āda. Bartons tādā ziņā bija labāks. Viņam vairāk bija tā psiholoģiskā trauma, ka nebija ķemmēts, suns no tā nemirst, bet ja viņam pietrūkst pārtikas...
Citreiz cilvēkiem liekas, ka tā problēma atrisināsies pati no sevis. Nav neatrisināmu problēmu. Dažkārt ir nepatīkami risinājumi. Nu priekš sevis tev jāpieņem tas lēmums, nevis par labu sev, bet par labu sunim. Cilvēks jau taisa problēmas, dzīvnieki jau nav pie vainas," stāsta saimnieki.
Inga un Mārtiņš uzskata, ka nekas uz zemes nav ļaunāks par vienaldzību un, ja tev ir iespēja palīdzēt, tad tas ir jādara, jo viņi tev pēcāk atdara dubultā.
"Tā ir tāda mīlestība un prieks. Katru rītu, kad kāpju pa kāpnēm lejā, viņi visi mani sagaida tā, it kā mēnesi nebūtu redzējuši, tas uzlādē visai dienai," atzīst Inga.
