Apmēros lielākais grauzējs – kapibara jeb ūdenscūka
Liela daļa no zīdītāju dzīvniekiem – vairāk nekā 1700 – ir dažādu grauzēju sugas. Rīgas Zooloģiskajā dārzā ir 20 šādas sugas. Rīgas Zooloģiskā dārza Izglītības un informācijas nodaļas metodiķis Ingmārs Līdaka norādīja, ka lielākā daļa grauzēju sugu kalpo citiem par barību.
"Ļoti liela nozīme zooloģiskā dārza pastāvēšanā ir pelēkajai žurkai un mājas pelei, vairāk nekā 20 000 domesticētās formas sugas pārstāvji tiek patērēti vidažādāko zooloģiskā dārza plēsīgo dzīvnieku uzturā," stāstīja Ingmārs Līdaka.
Viņš skaidroja, ka kapibarai, pazīstamai arī kā ūdenscūkai, ar cūkām nav nekāda saistība, taču tās rados tomēr varētu būt jūrascūciņai.
"Jūrascūciņa agrāk kalpoja tam pašam mērķim, kam mums mājas cūkas. Jūrnieki tās ņēma līdzi uz kuģiem kā viegli uzturamu, svaigu gaļu. Kapibaru var uzskatīt par vislielāko jūrascūku," skaidroja Līdaka.
Indijas dzeloņcūka
Grauzēji ir arī dzeloņcūkas. Tie ir krēslas dzīvnieki, jo adatainajam grauzējam ir svarīgi pustumsā zibināt baltos adatu galus, lai citi dzīvnieki domātu, ka šis kustonis apmēros ir brangāks nekā patiesībā.
Indijas dzeloņcūkai piemīt četru veidu pavilna. Ingmārs Līdaka stāstīja, ka adatas veido sari jeb pārveidota vilna, savukārt vēderu un galvu klāj vilna. Indijas dzeloņcūkai uz muguras ir mīkstas adatas, kas domātas, lai palielinātu dzeloņcūkas izmēru, ja tā vēlas kādu nobaidīt vai brīdināt par savu klātbūtni. Savukārt zem muguras mīkstajām adatām ir paslēptas kaujas adatas, kas ir līdz pat 30 centimetriem garas. Ceturto vilnas veidu Ingmārs raksturo kā mūzikas instrumentu uz īsās astītes – dobas. Šīs adatas uztraukuma brīdī, sasprindzinot astes muskuļus, tiek sistas kopā, radot skarbu, skaļu skaņu.
Jāpiebilst, ka dzeloņcūkas mazuļi piedzimst ar mīkstām adatām, kuras nedēļas laikā kļūst cietas.
Šiem grauzējiem pagarinās arī priekšzobi, līdz ar to dzeloņcūkas var grauzt arī režģus un stieņus, jo, ēdot mīkstāku barību, piemēram, ābolus, zobi netiek nolietoti tā, lai tie neizaugtu pārāk gari.
"Tā ir viena no nebrīvē turēšanas īpatnībām, ka ļoti jāseko līdzi, lai dzīvniekiem būtu svaiga koksne un zari, ko grauzt. Pretējā gadījumā priekšzobi izaug ļoti gari un dzīvnieks nevar atvērt muti, jo atvere starp zobiem kļūst par šauru, lai dzīvnieks varētu baroties," skaidroja Ingmārs Līdaka.
Kurmjžurka – interesantākais grauzējs Rīgas zoodārzā
Interesantākais grauzējs Rīgas zoodārzā ir kailie smilšracēji jeb kurmjžurkas. Šie dzīvienieki ir pārsteidzoši ne tikai ar savu izskatu, bet arī ar savu sabiedrisko uzvedību. Ingmārs Līdaka stāstīja, ka reizēm ir pat kolonijas, kurās ir 60 un pat vairāk smilšracēju. Tiem ir tikai viena karaliene, tāpat kā bitēm, līdz ar to smilšracēju sabiedrību var salīdzināt ar bišu stropu," stāstīja Līdaka.