Inga stāsta, ka pati dzīve piespēlējusi situācijas, kuras likušas uzņemties rūpes par pamestajiem dzīvniekiem. Sākums dzīvnieku glābšanai bija kaķis Mikiņš, kurš, pamests bargā salā, raudāja un paiet garām gluži vienkārši nevarēja.
"Man no bērnības ir, ka man ir žēl, es nevaru paiet garām dzīvniekam, es neteikšu, ka es paiešu garām. Ja cilvēks būs pakritis, mēs, cilvēki, varam to palīdzību uzprasīt, dzīvnieks neprasīs to palīdzību," teica Inga.
Saprotot, ka Rīgas dzīvoklis nav tā vieta, kur var dot pajumti pamestajiem kaķiem, vai suņiem, Inga ar vīru domājuši par dzīves vietas maiņu. Un tā
kopš aizvadītās vasaras viņas ģimenes mājvieta ir Staicelē, māja, kurā neviens nav dzīvojis jau gadus divpadsmit.
"Protams, mums nebija daudz naudas, mēs nopirkām māju, kuru mēs remontēsim pašu spēkiem," pastāstīja Plaude. "Paldies Dievam, vīram rokas aug no pareizās vietas, šeit ir vairāk iespēju paņemt [dzīvniekus] uz pagaidu mājām, socializēt, meklēt tās mājas, šeit var uztaisīt karantīnas telpu, kur, ja kāds slims, ievietot atsevišķi." 
Ingas mājas tagad ir mājvieta vairākiem suņiem un 24 kaķiem,
no kuriem desmit ir pašas, bet pārējiem pagaidu mītne, lai dotos pie jauniem saimniekiem.
"Šeit mums ir tāda kā noliktava un šeit pagaidu mājās dzīvo minči. Ejam pie mazās Koko, tas kaķēns bija saujā paņemams, mēs viņu barojām ar pudelīti," ar kaķiem iepazīstināja Inga. "Var secināt, ka kaķēni bija slīcināti Salacā un šis kaķītis bija brīnumainā kārtā ticis ārā, bet, piedodiet, tā arī ir dzīvība, tas arī ir bērns, paskatieties, cik viņš tagad foršs. Tie visi ir izglābtie kaķi, viņi visi kādreiz ir bijuši ielas kaķi, tagad viņi visi ir sterilizēti, attārpoti un socializējas."
Darbojoties biedrībā „Dzīvnieku SOS”, Inga uzņēmusies arī šefību par mazpilsētas kaķu kolonijām, pirmais darbs ir tos sterilizēt, lai bezsaimnieka dzīvnieku skaits neaugtu.
Kad Inga ir Staicelē, viņa kopā ar pašvaldības policistu Modri Lilenblatu atkal dodas apsekot vienu no kaķu kolonijām,
lai noķertos dzīvniekus vestu uz veterināro klīniku sterilizācijai.
"Dzīvojot Rīgā, nezināju, ka ir tik traki, ka cilvēkiem ir tādi aizspriedumi, ka kaķi nekādā gadījumā nedrīkst sterilizēt, jo viņam atnāks vēders vaļā un izkritīs zarnas ārā, nu svētā Dievmāte, kas te bija jādzird," atzina Inga. "Tad nācās skaidrot, pārliecināt, es vienkārši vilku savu telefonu ārā, skatieties, tie visi ir mani minči, tādi, nu miesās kā es, ka viņi labi jūtas. Tad bija tāds kā izglītojošs darbiņš kopā ar pašvaldības policiju, slava viņiem."
Pašvaldības policista Modra Lilenblata uzdevums ir gan palīdzēt iedzīvotājiem izskaidrot šī pasākuma nepieciešamību, gan palīdzēt ar transportu.
"Pārvaldnieks liek, nu viņš man arī tā kā priekšnieks," atzina policists. "Protams, daudzi nosoda, ka tas nav dabiski, citi saka, jūs pašus vajag sterilizēt. Daudzi nesaprot, bet Inga ar viņiem parunā, izstāsta."
"Pirmdien es ķēru kaķus vienā kolonijā un man pateica, ka sterilizēt vajag mani, nevis kaķus. Labi, ka bija Modris, policists līdzi," pastāstīja Inga. "Pateica, ka Dievs ir vēlējis kaķiem vairoties un ka kaķiem ir jāvairojas dabiskā ceļā, un tu vecam cilvēkam nevari iestāstīt, ka vairojas brālis ar māsu, dzimst slimi kaķēni. Es saprotu, ka kaķiem ir jāvairojas, bet nav jāvairo ciešanas, ka piedzimst slimi kaķēni un nomirst lielās mokās."
Viena no šādām kaķu kolonijām izveidojusies arī Staiceles bijušās papīrfabrikas teritorijā,
te gan visi dzīvnieki jau ir sterilizēti, rūpes par tiem uzņēmusies vietējā iedzīvotāja Dzidra Graviņa.
"Agrāk jau fabrika strādāja un strādnieki viņus [kaķus] ēdināja. Tad jau viņi neklīda, bet, kā fabriku nolikvidēja, tur viss tukšs un kluss, kaķīši palika," pastāstīja Graviņa. "Kad tie mazie bērniņi piedzimst, viņi atnāk te pāri ceļam, un te ir tāda žēlīga tantiņa, kas nevar noturēties un baro kaķīšus. Nu žēl man, es jau esmu mediķis vecs, Staiceles aptiekā nostrādāju 50 gadus, un man ir iekšā tas žēlums un līdzjūtība."
Tagad biedrība „Dzīvnieku SOS” Dzidras kundzes aprūpējamajiem palīdz ar barību.
"Es nezinu, kā lai to izskaidro, bet tas ir neaprakstāmi, ka kāds ir palicis dzīvs, nu kaut bišķi tiem dzīvniekiem kaut kā palīdzēt," atzina Inga Plaude. "Protams, nevar visu pasauli salāpīt, bet mēs izdarām to, cik mēs varam. Kad tev atsūta bildi, ka kaķis ir mājās, ka viņš ir labās rokās, [izjūt] to gandarījumu, ka tu to esi izdarījis."
Jaunas mājas ar Ingas palīdzību jau ir ieguvuši vairāki desmiti klaidonīšu.
