Kuras ir šai kompānijā ietilpstošas sēnes? Tās ir rumpuču un lāčpurnu dzimtai piederīgās bisītes, lāčpurni, ķēvpupi.
Savu guvumu pavasara sēņotāji vāra zupās, cep, no tā gatavo mērces, gruboto, kotletes, no dāsnāka vākuma veido rezerves kaltējot, iesālot, marinējot, sasaldējot.
Diemžēl ļaudis bieži vien šīs radniecīgās, līdzīgās un tai pašā laikā tomēr dažādās pavasara sēnes neatšķir citu no citas – neatpazīst.
Vietām tās visas turklāt tiek aplami sauktas vienas vien sēņu dzimtas vārdā par rumpučiem vai apvidvārdā par rumpaušiem. Latgalē (un arī citur krievvalodīgajās teritorijās) visai izplatīti ir netulkoti un nešķirojoši krieviskie apzīmējumi "smorčki" (latviešu valodā: lāčpurni) un "stročoki" (latviešu valodā: bisītes). Tomēr visbiežāk visas pavasarī lasāmās sēnes top kļūdaini apkopotas zem jau pieminētā segvārda "murķeļi".
Šo līdzīgo sēņu apvienošana zem viena vārda kaitina dažu labu profesionālu mikologu. Viņuprāt, pirms doties ievākt sēnes ēšanai, ir jātiek galā ar jucekli galvā, jo tas var izrādīties bīstams. Juceklis ar nosaukumiem jo bīstamāks var būt tāpēc, ka bisītes atzītas par indīgām, savukārt ķēvpupi, ievērojot noteiktu piesardzību sagatavojot (novārot), ir ēdami, bet lāčpurni skaitās īpaši gardumi, kurus drīkst cept un ēst nevārītus!
Indīgās bisītes
No "murķeļu maisā" ietilpstošajām sēnēm pirmās, kas pavasarī (jau aprīļa sākumā) izdzen virs zemes savus augļķermeņus, ir rumpuču dzimtai piederīgās, bieži atrodamās parastā bisīte un dižā bisīte. (Latvijā ļoti reti pavasaros konstatētas vēl pāris sugu bisītes – apaļsporu bisīte un garkāta bisīte, bet rudeņos bieži – rudens bisīte). Bisītes mājo visādos mežos, atrodamas dažāda vecuma izcirtumos un cita veida klajumos, īpaši iecienījušas vietas, kur bojāta augsne. To augļķermeņi mēdz augt grupās. Šīs sēnes nav grūti sameklējamas un ik pavasari tiek arī meklētas.
Biežāk atrodamās parastās bisītes augļķermeņa smadzeņveidīgi krietni krokotā cepurīte ir samērā plata, ieapaļa, tās ārpuses krāsa pamatā brūna, taču variabla – no gaiši brūnas līdz kafijas brūnai, iekšpuses krāsa – netīri balta. Cepurīte vairāk vai mazāk pieaugusi kātiņam. Kātiņš īss, resns, gaišs (parasti iedzeltens). Gan kātiņš, gan cepurīte parastajai bisītei ir trausli, izteikti dobi, to konsistence gaļīga.
Dižās bisītes augļķermeņi ieraugāmi nedaudz retāk nekā parastās bisītes augļķermeņi. Šī sēne labprāt aug pie apsūnojušām kritalām un uz tām, pie trupējošiem koku celmiem, zariem. Dižās bisītes augļķermeņi ir ļoti līdzīgi parastās bisītes augļķermeņiem. Šīs sugas augļķermeņa cepurīte relatīvi paprāva, neregulāras formas un smadzeņveidīgi krokota, taču tās krokojums parasti nav tik izteikts kā parastās bisītes cepurītei. Cepurītes krāsa – gaišāka nekā parastajai bisītei. Kātiņš salīdzinoši plats un īss, tā krāsa baltgana. Tāpat kā parastajai bisītei, dižajai bisītei kātiņš un cepurīte ir izteikti dobi.
Parastā bisīte latīniski nodēvēta par Gyromitra esculenta. Esculenta nozīmē: ēdamā. Tomēr – gan parasto bisīšu, gan arī dižo bisīšu lasītājiem un ēdājiem jāatgādina, ka abas sugas satur toksisku vielu giromitrīnu, kas negatīvi iedarbojas uz cilvēka aknu un nieru šūnām, uz nervu sistēmu, protams, uz gremošanas sistēmu, turklāt izraisa hemolīzi. Tātad – bisītes ir indīgas.
Ja tomēr ļoti vēlaties lietot tās pārtikā, pirms ēšanas nepieciešams sēnes kārtīgi apstrādāt: smalki sagriezt un vairākas (vismaz divas) reizes relatīvi lielā ūdens daudzumā kārtīgi (vismaz 10 minūtes katru reizi) novārīt (protams, mainot vārāmo ūdeni un ik reizi noskalojot sēnes tekošā ūdenī) pirms tālākas apstrādes. Tomēr pat šāda darbošanās negarantē pilnīgu drošību, jo zināma deva toksīna tomēr allaž saglabājas. Turklāt jāpatur prātā, ka nevajadzētu aizrauties ar vārīšanas procesā radušos iztvaikojumu ostīšanu, lai nesaelpotos bīstamāko giromitrīna sastāvdaļu (metilhidrazīnu) saturošos garaiņus. Tomēr prātīgāk būtu bisītes pārtikā vispār nelietot (to iesaka arī vairākums mikologu un mediķu), jo īpaši tad, ja šo sēņu lasīšana ir vairāk azarts nekā ēdiena trūkuma diktēta nepieciešamība.
Izpētīts, ka giromitrīna koncentrācija bisītēs nav visās vienāda, tā arī nav visur augušās sēnēs vienāda. Diemžēl Latvijā cilvēki pavasaros reizēm mēdz ar bisītēm saindēties (pat smagi).
Nereti sēņu ēdāji ar bisītēm saindējas ne vien tāpēc, ka uzskata tās par neindīgām, bet arī gluži netīši, jo, kā jau minēts, neatpazīst šīs sēnes – jauc tās ar ārēji nedaudz līdzīgajiem lāčpurniem, ķēvpupiem.
Uzkrītošākā pazīme bisīšu atšķiršanai no ēdamajiem lāčpurniem un ķēvpupiem meklējama to cepurītes krokojumā, proti, bisītēm cepurītes krokas ir neregulāri smadzeņveidīgas (viļņoti izlocītas), savukārt lāčpurniem un ķēvpupiem cepurītes krokas – vairāk vai mazāk regulāras.
Ēdamie lāčpurni
Nedaudz vēlāk par pavasarī atrodamajiem bisīšu augļķermeņiem parasti parādās lāčpurnu dzimtai piederīgo lāčpurnu augļķermeņi. Lāčpurnu ģints latīņu valodā nodēvēta par Morchella, bet vācu mēlē nosaukta par die Morchel. Pirms apmēram gadsimta vācu Morchel tulkojot pārtapa par latviešu murķeli, taču tika aplami attiecināts nevis uz lāčpurniem, bet gan uz bisītēm, kuras, kā mēs tagad jau zinām, pieder pavisam citai – rumpuču – dzimtai. Šī kļūda joprojām rada neskaidrības sēņu šķirošanā nespeciālistu līmenī.
Lāčpurnu augļķermeņus var paveikties atrast dažādos sauszemes biotopos. Šīm sēnēm vairāk tīk gaišas vietas.
Lāčpurnu augļķermeņiem raksturīgas gareniski šūnveidā krokotas cepurītes. Cepurīšu krāsa mēdz būt dažāda – pelēka, dzeltena, brūna. Kātiņi lāčpurniem bālgani vai dzeltenīgi.
Visu četru Latvijā savvaļā atrodamo sugu lāčpurnu augļķermeņi ir ēdami.
Biežāk pie mums aprīlī, maijā tiek konstatēts parastais lāčpurns. Tā augļķermeņus atrod mežos, krūmājos, nereti apdzīvotu vietu apstādījumos, parkos, dārzos, zālājos. Parasti šī suga mājo saules dāsnāk apgaismotās teritorijās, īpaši tai patīk kaļķainas vietas. Parastā lāčpurna augļķermenis ir paprāvs. Tā cepurīte eliptiska vai olveidīgi ieapaļa. Cepurītes virspuses krāsa variabla. Kātiņš ir apakšdaļā resnāks, tā krāsa gaiša. Gan parastā lāčpurna cepurīte, gan kātiņš ir dobi, trausli.
Salīdzinoši retāk atrodami smailā lāčpurna augļķermeņi, krietni retāk atrodami izmēros paprāvā augstā lāčpurna un izmēros samērā necilā zvana lāčpurna augļķermeņi.
Zīmīgi, ka lāčpurnu augļķermeņu cepurīte vairāk vai mazāk izteikti (atkarībā no sugas) saaugusi ar kātiņu. Parastajam lāčpurnam cepurīte saaugusi ar kātiņu visā garumā. Labi to var redzēt, sēni pārgriežot.
Visu sugu lāčpurnu augļķermeņi var augt pa vienam vai grupās.
Ēdamie ķēvpupi
Tāpat kā lāčpurni, arī ķēvpupi pieder lāčpurnu dzimtai. Arī ķēvpupi pieskaitīti ēdamajām sēnēm (pirms lietošanas uzturā tie jānovāra). Latvijā relatīvi reti atrodams smailais ķēvpups, bet diezgan bieži pamanāms izmēros paprāvais parastais ķēvpups.
Ķēvpupi aug lapkoku un jauktos mežos dažādās relatīvi gaišās, trūdvielām bagātas vietās (visbiežāk zem lapu kokiem), atrodami arī krūmājos un upju krastmalu kokaudzēs.
Ķēvpupiem raksturīgi, ka to augļķermeņu cepurīte saaugusi ar kātiņu tikai galotnē. Ļoti labi to var redzēt, sēni pārgriežot.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 3. maijā.
