Sadaļas Sadaļas

Nedzirdīgajiem

Saknes debesīs. «Kultūrbaznīcas» – tuvākā nākotne baznīcu ēkām?

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Zaļgalvis. Ledāji kūst

Ilūzija par Latviju kā zaļu valsti ir sabrukusi. Saruna ar žurnālisti Kristīni Garklāvu

Pandēmijas laikā daudziem mežs kļuvis par vietu, kur izrauties no pilsētas mājokļu šaurības un atpūtināt prātu no bezgalīgajām “Zoom” sapulcēm. Vienlaikus tas rada papildu slodzi meža ekosistēmai. Kā atpūsties pašam un ļaut atpūsties dabai? Kā izturēties atbildīgi pret mežu un aicināt to darīt citiem? Par šiem un citiem jautājumiem podkāsta “Zaļgalvis” jaunākajā sērijā ar Evu Johansoni un Rvīnu Vardi sarunājas žurnāliste, Pasaules Dabas fonda vēstniece Latvijā un kaislīga mežā gājēja Kristīne Garklāva.

ĪSUMĀ:

Kristīne jau gadiem ilgi ne tikai dodas dabā, bet arī runā par tās aizsardzību – gan sociālajos medijos, intervijās un raidījumos, gan caur kameras aci (viņa ir autore melno stārķu aizsardzībai veltītai dokumentālai filmai “Melnā stārķa kungs”), gan arī darbojoties kā Pasaules Dabas fonda vēstniece Latvijā.

“Man nepatīk runāt par cilvēku kā atrautu no dabas,” stāsta Kristīne.

“Ja bieži dodies dabā un bez tās nevari iztikt, kādā brīdī saproti – tev kaut kas jādod arī pretī. Došanai var būt dažādas formas. Piemēram, ejot pastaigā gar jūru vai mežā, es savācu citu atstātos draņķus – tas man šķiet tikpat dabiski kā no rīta iztīrīt zobus. Mēs katrs varam kaut ko darīt dabas labā, piemēram, atstāt piemājas mauriņā nelielas puķu vietas, kur ielaisties bitēm, var arī iesaistīties kādā nevalstiskā organizācijā, kas aizstāv dabu,” norāda Kristīne.

Pandēmijas pēda dabā

Par spīti daudzām informatīvām kampaņām, mežā joprojām bieži nākas uzdurties cilvēku atstātiem atkritumiem. “Kad redzu mežā izmestus atkritumus, sajūtu dusmas,” atzīst Kristīne.

“Man ir spilgta iztēle – skatoties uz mežā atstātu bundžu, pudeli vai burku, domās redzu tajā salīdušus kukaiņus, iesprūdušu eža galvu vai uz stikliem sagrieztās dzīvnieku kājas.”

Kas vēl būtu jādara, lai pārliecinātu cilvēkus savākt aiz sevis? Vai pienāks tāds brīdis, kad mežā nomesta pudele būs pagātne? Kristīne atzīst – dabas aizsardzības tēmu turpina apvīt nezināšana un aplami priekšstati. To nesen apstiprinājusi arī pašas veiktā aptauja par atkritumu urnām dabas parkos.

“Latvijā tā ir ierasta lieta, un urnas bieži atrodas gan parka malās, gan viducī, taču skats ap tām ir briesmīgs, īpaši tagad, kad pandēmijas apstākļos cilvēki arvien vairāk dodas dabā,” stāsta Kristīne.

“Esmu kategoriski pret tām, taču runājot par to ar dažādiem cilvēkiem, sapratu, ka bieži trūkst zināšanu [par piesārņojuma radīto kaitējumu] un par to jārunā vēl vairāk,” viņa saka.  

Meža sanatorija

Kā atzīst Kristīne, pandēmijas laikā došanās dabā viņai kļuvusi par nepieciešamību. “Domāju, ka tā ir daudziem radošiem cilvēkiem,” viņa min. “Ikdienas troksnis mēdz būt tik liels, ka došanās mežā kļūst par egoistisku vēlmi pazust tur un vienkārši būt. Jau ieejot mežā kļūst vieglāk un labāk.”

 “Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums

Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot interneta žurnāla "Satori" un "VFS Films" jauno, kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Tagad raidījumu papildina arī podkāsts, kurā turpmāk katru otro trešdienu par vidi sarunāsies rakstnieks, dabas fotogrāfs un raidījuma "Zaļgalvis" vadītājs Rvīns Varde un žurnāliste, bioloģijas maģistrante un raidījuma redaktore Eva Johansone. Katrā sērijā viņiem pievienosies kāds viesis.

Podkāsta formātā:

Kristīne pati novērojusi, ka mežs dziedina ne tikai viņas prātu, bet palīdz uzlabot arī fizisko pašsajūtu. Tā noticis vēl nesen, kad pēc kājas lūzuma sadziedēšanas viņa atkal devusies pastaigā pa iemīļoto meža taku.

“Es gāju, katru soli sperot ar sāpēm, kā tas mēdz būt pēc lūzumiem. Gāju, gāju un pēkšņi sapratu, ka man vairs nesāp. No laimes par to, ka esmu mežā, man vairs nesāpēja! Protams, kad par to iedomājos, kāja atkal sāka sāpēt, bet tajā brīdī sapratu, cik dziedniecisks ir mežs – visās nozīmēs,” pieredzē dalās Kristīne.

Lai ļautu mežam veikt savu dziedinošo darbu, svarīgi ieskatīties un ieklausīties tajā. Rvīns, kurš dabā vislabprātāk fotografē putnus, atzīst – agrāk, dodoties dabā, fotoaparāta atmiņas kartes aizmiršana bija vesela traģēdija, taču ar laiku viņš iemācījies samierināties un izbaudīt dabas vērošanu arī bez kameras acs.

Arī Kristīne atzīst, ka vēl mācās došanos dabā piedzīvot nepastarpināti, bez kameras.

“Reizēm tas nav nemaz tik vienkārši, jo tomēr gribas “ieslodzīt” to, ko redzi. Taču es sev atgādinu, ka pietiek arī tikai ar acu skatu un būšanu mirklī. Jo, kad mums līdzi ir fotoaparāti, mēs reizē esam un neesam klātesoši,” viņa stāsta.

Vienlaikus, kā atgādina Eva, dabā uzņemtās fotogrāfijas un video noder ne tikai tam, lai citiem pastāstītu par savām gaitām vai parādītu dabas skaistumu, bet arī zinātniekiem, kuri mēdz izmantot dabas fotogrāfu un amatieru uzņemtus attēlus, lai pētītu izmaiņas dabā, piemēram, globālās sasilšanas sekas.

Ieskatīties un ieklausīties vērts ne tikai mežā vai citās savvaļas dabas teritorijās, bet arī pilsētā.

“Kad sēdēju mājās Rīgā ar lauzto kāju, redzēju, kā aiz loga pusdieno vistu vanags, bet pirms dažām dienām Rīgā filmēju, kā vāveres dzenā vārnas,” stāsta Kristīne.

“Tas ir labs atgādinājums, ka mēs ikdienā neskatāmies sev apkārt. Piemēram, mēs zinām, ka Rīgas centrā ir simtiem jūgendstila ēku, bet ikdienā acis uz augšu nepaceļam. Tāpat arī dabā – tas viss ir mums blakus, jautājums ir par to, vai cilvēks skatās vai ieskatās,” pārliecināta ir Kristīne un uzsver – mums vairāk jāmācas novērtēt Latvijas dabas bagātības.

“Bieži vien cilvēki saka: “Kas tad mums te, Āfrikā gan – lauvas, tīģeri, zebras, skaisti putni.” Cilvēki nepamana mūsu dabas skaistumu – mums ir zivju dzenītis, melnie stārķi, pupuķi, vilki, lapsas, lāči,” uzskaita Kristīne.

Mežā esam ciemiņi

Kādi ir svarīgākie principi, kas jāievēro, lai atbildīgi dotos dabā? Kā pirmo Kristīne min klusumu: “Bērnudārzā mums mācīja – nebļausties te, ej izkliegties uz mežu. Es domāju, ka tā ir lieta, ko mums nevajadzētu darīt. Manuprāt, bērniem ir jāmāca, ka mežs ir laba vieta rotaļām, bet skaļi bļaustīties tur nevajadzētu, jo tomēr esam atnākuši uz vietu, kas citiem ir mājas.”

Otrais likums – ko atnesi, to aiznes. “Jebkura ienākšana mežā atstāj savu pēdu – pat ja ejam tikai ar fotoaparātu.

Manuprāt, ir jāmēģina šo pēdu atstāt maksimāli mazu, lai mežs ir tāds pats, kā tad, kad mēs tajā iegājām, vai vēl labāks – ja mēs paceļam un paņemam citu izmestos atkritumus sev līdzi,” skaidro Kristīne.

Tiem, kuri pirmoreiz gatavojas ilgākam pārgājienam dabā, Eva iesaka doties dabas takās – vairākas atrodamas arī pavisam tuvu pilsētai, turklāt pandēmijas apstākļos pašvaldības īpaši centušās attīstīt dabas tūrisma infrastruktūru, tāpēc sakārtotu maršrutu ir vairāk nekā pirms gada. Tāpat dabas takās bieži padomāts par speciālām vietām telts celšanai un ugunskura kurināšanai.

Vienlaikus, kā atgādina Eva, arī šim nolūkam speciāli atvēlētās vietās svarīgi neaizmirst par mežam draudzīgu ugunskura kurināšanu – no zariem un zariņiem, kas salasāmi ar rokām, nevis cērtami vai zāģējami. “Man patīk skautu teiciens – iekurināt lielu ugunskuru prot jebkurš muļķis, bet mazu ugunskuru var iekurt tikai zinātājs,” smejas Eva.

Mīts par zaļo lielvalsti

Kristīne ilgāku laiku pavadījusi arī Jaunzēlandē. Kā šī pieredze veidojusi viņas priekšstatus par dabu? “Tur es iemācījos novērtēt mežus, ko nav skārusi cilvēka roka,” stāsta Kristīne. “Tie aug daudzos stāvos, koks uz koka – sajūta ir kā citā pasaulē. Tas ļauj apzināties, cik fenomenāla ir daba un cik būtiski ir to saglabāt.”

Bet kā pēc šīs pieredzes Kristīne jūtas Latvijā, kur gandrīz nav vecu mežu? “Ilūzija par to, ka Latvija ir zaļa valsts, man ir sagruvusi sen,” viņa atzīst. “Man šī tēma raisa skumjas. Es jau gadiem esmu klātesoša melno stārķu stāstam. Tā ir traki jocīga sajūta – atrasties mežā blakus melnā stārķa ligzdai, kur nesen izšķīlušies putnēni, un dzirdēt, ka netālu notiek mežistrāde. Šīs zāģu skaņas griežas sirdī. Protams, es saprotu, ka mežistrādei ir jābūt, bet tai būtu jābūt ilgtspējīgai. Šobrīd man to ir grūti saskatīt.”

Rvīns stāsta, ka novērojis – emocijas, ko cilvēki pauž, redzot kaitējumu dabai, reizēm traucē veidot argumentētu dialogu un risināt problēmu. Kā pārliecināt cilvēkus sargāt dabu, nekļūstot pārāk emocionāliem?

Kristīne iesaka nebaidīties no emocijām, bet vienlaikus balstīt savu viedokli un rīcību ekspertu zināšanās. “Es esmu cilvēks ar emocijām, bet bez izglītības bioloģijā vai meža zinātnē,” viņa saka. “Taču manu paziņu lokā ir cilvēki ar attiecīgu izglītību un zināšanām, un man prieks, ka varu paust viedokli, kas saskan ar jomas profesionāļu domām. Tas ir būtiski – ieklausīties cilvēkos, kas zina, ko viņi runā.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt