ĪSUMĀ:
- Līgatnes parka darbiniece Velga Vītola: Mežā jātrokšņo, lācim nevajag tuvoties.
- Lācis ir veģetārietis, bet var ēst arī gaļu un viņam ļoti garšo medus.
- Latvijas bitenieki sūdzas par lāču postījumiem un valsts atbalsta trūkumu.
- Igaunijā gandrīz visās dravās ir elektriskais žogs.
- Igaunijas valdība daļēji kompensē aizsardzības mehānismu izmaksas un postījumus.
- Igaunijā piebaro lāčus un tūristiem piedāvā lāču vērošanu.
Satiekot lāci, jātrokšņo
Līgatnes dabas parka darbiniece, “lāču mamma” Velga Vītola stāstīja, ka savvaļā lāči dzīvo 20 – 30 gadus, bet nebrīvē ideālos apstākļos var nodzīvot pat 45 – 50 gadus.
Noteikt lāča nodomus un noskaņojumu, atšķirībā no citiem dzīvniekiem, ir grūti. “Piemēram, alnim var pateikt apmēram, arī nezinošs cilvēks var pateikt, vai dzīvnieks ir dusmīgs, ko viņš darīs, lācim to nevar,” stāstīja Velga Vītola.
Satiekot lāci savvaļā, vēlams trokšņot, lai viņš redzētu cilvēku un ietu prom, viņš neuzbruks, ja vien cilvēks nejauši nebūs pats pietuvojies, piemēram, lāču mammai ar lācēnu.
“Neuzkavējaties, ja jūs redzat, ka lācis tās ogas tur lasa, neejiet klāt,” ieteica Velga Vītola.
Iespēja satikt lāci mežā Latvijā nemaz nav tik liela. Pēc oficiāliem datiem, lāču ir aptuveni 50, liela daļa no tiem Ziemeļvidzemē.
Latvijas bitenieki sūdzas par postījumiem
Principā lācis ir veģetārietis, bet drusciņ gaļu var ieēst; ziemas beigās, kad nav ogu un citas barības, viņš var ēst putnus, olas, un lāčiem ļoti garšo medus, stāstīja Vītola.
“Silavas” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš stāstīja, ka lācis medu izēd naktīs, jo tumsā bites nelido, tās nav aktīvas, lācis pastiprināti saviem barības meklējumiem izmanto sliktu laiku, vētrainu laiku, negaisus, lietu, tumšo diennakts laiku, kad visi ir mazāk aktīvi.
Lodē, netālu no Ķoņu dzirnavām, dravas saimniekam Jānim Šmitam šogad lācis izpostījis jau piecas bišu saimes. Šmita un citu Latvijas bitenieku dusmas pieaug - kompensācijas par postījumiem neregulāras, atbalsta žogiem pret lāčiem nav.
“Ja tā turpināsies, tad lai atļauj šaut,” dusmas neslēpj bitenieks Jānis Šmits.
Igaunijā kompensē aizsardzības mehānismus biteniekiem
Pēc oficiālās statistiskas Igaunijā ir aptuveni 12 reižu vairāk lāču nekā Latvijā jeb aptuveni 700. Igaunijā lāčus drīkst pat šaut, šogad, piemēram, limits ir aptuveni 60 lāču. Un Igaunijā teju visas bišu dravas pārsvarā ir apjoztas ar elektriskajiem žogiem
Igaunijas ziemeļu daļā, aptuveni 100 kilometrus aiz Tartu, ir moderns un vidēji liels medus uzņēmums “Muhe Mesi”. Tā saimnieks Marts Kulamā raidījuma komandai stāstīja, ka bišu dravu sargā elektriskais žogs.
“Ienākot pagalmā, mēs izslēdzam elektrības padevi, jo dažreiz notiek tā, ka pieejot tuvu žogam, tu pats vari dabūt šoku, un tas nav labi. Un lāči to iemācās visai ātri. Pēc kāda laika, pat ja nav elektrības, viņi baidīsies no vadiem tik un tā,” skaidroja Kulamā.
“Šis žogs tiek darbināts ar saules bateriju, bet mums ir dažas sistēmas, kas tiek lādētas ar automašīnas akumulatoru, tad tie ir apmēram 6 līdz 10 tūkstoši voltu,” stāstīja saimnieks.
“Daži cilvēki saka, ka viņi nes matus vai cilvēku urīnu, cilvēku smaržas pie žoga, tad lāči neuzbrūkot. Es to neieteiktu. Ja gribat būt pārliecināti, vajag elektrisko žogu, citādi - vainojiet paši sevi. Lāči tur bija pirms jums. Un elektriskais žogs ir ļoti, ļoti efektīvs veids, kā cīnīties ar lāčiem. Šis ir pirmais gads septiņu vai astoņu gadu laikā, kad mums nav bojājumu,” atzina Kulamā.
“Īstenībā tieši šis žogs ir visai dārgs, maksā 250 eiro, bet vadi un stabi nav nemaz tik dārgi, varbūt 10 eiro. Bet, ja runājam par vienkāršu žogu, tad es pastrīdēšos - 60 eiro maksātu mehānisms plus mašīnas akumulators,” stāstīja bitenieks.
“Par kaitējuma novēršanu. Mums tiek kompensēti 50% no aizsargmehānismiem, kā, piemēram, šis žogs, ko redzat. Un otrkārt, kā valdība palīdz, - viņi arī maksā par bojājumiem. Bet mans padoms valdībai būtu, ka būtu jākompensē lielākā apjomā kaitējumu novēršana un mazāk paši zaudējumi,” sprieda bitenieks.
Izklaide tūristiem
Savukārt “NaTourEst” pat piedāvā tūristiem lāču vērošanu, un šis nebūt nav lēts prieks - 100 eiro no katra dalībnieka.
“Paturēt lāci acs kaktiņā un lēnām kāpties atpakaļ. Varbūt lēnām runāt, klusi. Nedrīkst kliegt, noteikti nedrīkst skriet prom! Un – jā, nav par ko satraukties,” lāču vērotāju tūristu grupu pamācīja “NaTourEst” gids Peps Roks.
Pati vērošanas vieta ir divas būdas meža vidū, kur tūristi pavada 15 stundas, sačukstoties un gaidot lāci. “Aizliegtā paņēmiena” komanda lāci sagaidīja ceturtajā stundā, un visa būda gavilē, cik nu to var izdarīt čukstus.
Kad lācis aizgāja, pēc brīža klāt bija mežacūka, kas staigāja pa to pašu taku, un izrādījās, ka aiz slēpņa logiem, izcirtuma klajumā gan vienā būdas pusē, gan arī otrā ir vesela dzīvnieku ēdnīca.
Lāčus piebaro, atzina “NaTourEst” gids Ahto Tapsi. Dzīvniekiem dod zivis un graudus, bet ar to viņiem nepietiekot, “tas ir ļoti maz, tikai dažās vietās liekam”.
“Silavas” pētnieks Ozoliņš gan nosodīja šādu rīcību kā neētisku.
