Pirms mēneša Sarmīte no ielas paņēma kaķenīti Klementīni. Satikšanās notikusi visai neparastā veidā – pa ceļam uz dievkalpojumu. “Viens tāds brīnums skrēja man pretī, viņa tāda mīļa, gribēja, lai es viņu samīļoju. Protams, man jāiet tālāk, un viņa tāda izmisusi to sejas izteiksmi – kā tu mani tagad te tā atstāsi?” atceras Sarmīte.
No kaimiņiem Sarmīte uzzinājusi, ka mince uz ielas dzīvo nesen – tātad kāds to ir izmetis. Tā kā iepriekš saimniecei kaķu nav bijis un Klementīna paņemta no ielas, rodas daudz jautājumu, arī par parazītiem.
„Pie veterinārārsta es noskaidroju, ka kaķenītei ir četrus piecus gadus, un es nezinu, vai viņa ir kādreiz bijusi attārpota un kad. Man interesētu, vai tas ir tikai vienreizējs pasākums, cik bieži tas jādara un arī ko viņai drīkst dot ēst. Viņa tomēr istabas kaķis, līdz ar to mēs arī ārā neiesim bieži,” saka Sarmīte.
Adoptējot dzīvnieku no ielas, attārpošana ir īpaši svarīga. Parasti kucēnus un kaķēnus attārpo līdz pirmajai vakcinācijai divu, trīs mēnešu vecumā.
“Ja kaķēns vispār nav zināms vai kucēns nav zināms, ja viņš paņemts no ielas, tad noteikti vajag attārpot vēl agrāk. Ja dzīvnieks staigā ārā, es parasti iesaku viņus attārpot vismaz divreiz gadā. Ja dzīvniekiem ir liela kolonija ārā vai viņi tiek brīvi palaisti mežā skrieties un dauzītes, tad noteikti viņus vajadzētu attārpot četrreiz gadā,” iesaka vetārsts Aigars Briņķis.
Pēc attārpošanas saimniekam jāvēro mīluļa reakcija. Dažkārt saimnieks var nepamanīt pilnīgi neko, bet citreiz dzīvnieks kļūst lēns un gurdens. Ja šāda dzīvnieka apātija turpinās vairāk nekā divas dienas, jādodas uz klīniku.
„Ja tas parazīts tiek nogalināts organismā, tad viņu gremošanas sulas arī saēd un līdz ar to, jūs neredzat neko, kas iznāk ārā. Pēc attārpošanas reizēm mēdz būt vemšanas, var būt caurejas. Tas ir atkarīgs arī tā, cik liela ir parazītu invāzija organismā: jo vairāk parazītu, jo var būt smagāka reakcija,” skaidro veterinārārsts.
Attārpošanas zāles ir dažādas – gan pret iekšējiem, gan ārējiem parazītiem, gan arī skaustā pilināmie kombinētie medikamenti visa veida parazītiem. Aptiekās nopērkamas arī speciālas pretparazītu pastas, tomēr vispopulārākā joprojām ir tablete, kas maksā no diviem līdz četriem eiro.
“Ja mēs gribam iedot tableti, tad vislabākais es ieteiktu lietot tablešdevējus, tas pirmām kārtām pasargās jūsu pirkstus no tā, ka kaķis sakodīs. Pat vismīļākais kaķītis, ja viņam bāž mutē pirkstu, viņš noteikti kodīs,” saka Briņķis.
Tārpiem pakļauti arī istabu kaķi.
Viņi parazītus var iegūt, apostot saimnieka apavus, ar kuriem var būt ienestas parazītu oliņas. Tādēļ būtu vēlams apavus tīrīt un turēt skapīti, kur kaķis netiek tiem klāt. Tāpat slimību kaķis vai suns var pārmantot no neattārpotas mammas, ēdot jēlu gaļu vai medījumu, saķerot blusas vai saskaroties ar ārējo vidi, piemēram, citu suņu izkārnījumiem.
Bet ko darīt, ja kopā dzīvo suns un kaķis? Saimniece Laila attārpošanu tiem veic divreiz gadā. Vai tas garantē, ka mīluļi ir veseli? Ārsts iesaka attārpot biežāk – ik pēc trim mēnešiem: “Tas, ka jūs attārpojat viņu, tas nenozīmē simtprocentīgi, ka viņam nav tie parazīti. Ja jūs iedodat tableti, attārpošana notiek tai pašā dienā vai nu dažas stundas varbūt vēl, nu 24 stundu laikā. Ja nākošajā dienā jūsu dzīvnieks iziet ārā un viņš kaut kur iekāpj kādā fekālijā vai nolaiza, dabū atkal to parazītu iekšā, līdz ar to viņš ir atkal nēsātājs.”
Svarīgi atcerēties – ja mājās ir vairāki mīluļi, vienlaicīgi jāattārpo tie visi.
Ja dzīvnieks ir cienījamā vecumā un saimnieks uztraucas par to, kā organisms reaģēs uz medikamentu, drošāks veids ir pārbaudīt fekālijas – analīze pateiks, vai dzīvnieks ir inficēts.
Pērkot tableti, jāzina ir dzīvnieka svars. Kaķiem parasti viena tablete darbojas uz četriem kilogramiem. Suņu zāles turpretī iedalās daudz sīkāk, tādēļ aptiekā precīzi jāpasaka, cik dzīvnieks sver.
Nepareiza deva sunim var būt ļoti bīstama.
„Ja jūs pārdozējat to devu daudzas reizes, tad tas var izraisīt arī saindēšanos, ļoti nopietni,” uzver Briņķis, atzīstot – tad tas var iznīcināt ne tikai parazītus, bet arī pašu dzīvnieku.
Ar dzīvnieku parazītiem var inficēties arī cilvēks. Visvairāk riskam pakļauti mazi bērni un vecāka gada gājuma cilvēki vājākas imūnsistēmas dēļ. Inficēties var caur plaušām, acīm un arī ādu.
