Ceturtdien, 7. jūlijā, plkst.16. Pāvilostas bibliotēkā tiks atklāta Grīņu dabas rezervāta 80. jubilejai veltīta fotoizstāde “Caur uguni un ūdeni”. Tajā ar dabas pētnieku uzņemto ainavu, augu un dzīvnieku fotogrāfiju, vēsturisku rezervāta izveidošanas dokumentu attēlu, mežsarga Valda Grunska – Grīņiem nozīmīgas personības - dienasgrāmatas attēlu un fotogrāfa Pētera Jaunzema 20. gs. 80. gados rezervātā fiksēto kadru palīdzību varēs iepazīt šīs dabas teritorijas unikalitāti.
Grīņu dabas rezervāta svētki brīvā dabā sāksies piektdien, 2016.gada 8. jūlijā, plkst. 18 Sakas pagasta "Graudiņu" pļavā. Interesentiem būs iespēja līdzdarboties dabas izziņas darbnīcās, spēlēs, būs arī muzicēšana pie ugunskura. Tumsai iestājoties, būs iespēja vērot kukaiņu pētnieku rīkoto šovu – lidojošo kukaiņu gaismošanu jeb pievilināšanu uz gaismu, pašiem piedalīties to atpazīšanā, klausīties stāstos par seškājiem grīnī, mežā un purvā.
Dalībnieki aicināti nakšņot teltīs pasākuma norises vietā, jo sestdien, 9. jūlijā, plkst. 8.30 būs iespēja doties pārgājienā pa Grīņu dabas rezervātu kopā ar dabas, īpaši mitrāju pētnieci Lieni Salmiņu. Pārgājiena garums būs apmēram 14 kilometri un vedīs uz grīņa sārtenes ziedēšanas vietām.
Grīņu dabas rezervātu Latvijas valsts dibināja 1936. gadā. Tas ir viens no četriem mūsu valsts rezervātiem un ir otrais vecākais rezervāts Latvijā (Moricsalas rezervāts dibināts pirms 104 gadiem). Aizsargāt unikālo, neparasti askētisko dabu Piejūras zemienē Rietumlatvijā starp Saku un Vērgali ar virsājiem un Eiropas mērogā reto grīņa sārteni ierosināja tā laika dabas pētnieki.
Sakā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā notika aktīva saimnieciskā darbība, jo uz mazapdzīvoto pagastu pārcēlās ģimenes no Latgales, kurām šeit iedalīja jaunsaimniecības. Virsājus nodedzināja, saraka grāvjus, cēla ēkas, sēja labību. Saglabāt neskartus izdevās 700 hektārus, - tik liels sākotnēji bija Grīņu rezervāts.
Saskaņā ar Grīņu dabas rezervāta likumu, dabas rezervāta platība šobrīd ir 1454,9 ha un tas izveidots ar mērķi saglabāt nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētīt tajās notiekošos procesus, kā arī nodrošināt izzūdošo un reto augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku aizsardzību.
Kā tapa Grīņi? ”Sakas draudzē uz Ziemupes pusi ir tukši apgabali – virsāji un purvi, kur tālu nav redzams neviens koks,” tā par neparastiem dabas apstākļiem vietā, kur vēlāk nodibināja Grīņu rezervātu, 1805.gadā rakstīts kādā ceļojuma aprakstā. Vārds “grīnis” Sakas pusē nozīmē ieplakas mežos starp uzkalniem jeb kalvām. Grīnis pavasaros un rudeņos applūst, bet vasarās izkalst.
Mežkopji šo lokāli lietoto vārdu iekļāvuši savā profesionālajā terminoloģijā un par grīni sauc nabadzīgu, slapju meža augšanas apstākļu tipu ar plānu kūdras slāni, kaļķainu augsni un saknes necaurlaidīgu rūsakmeni pārdesmit centimetru dziļumā, kura veidošanos veicinājuši regulāri degumi.
Šādi apstākļi un tajā augošās augu sugas ir visai reti sastopamas. Nabadzīgais grīnis, kur aug priedes un bērzi, mijas ar Rietumeiropas tipa virsājiem (vācu – haide). Latvija ir to izplatības tālākais ziemeļaustrumu punkts. 20.gs. 70. gados virsājus apstādīja ar priedi, tāpēc to platības stipri samazinājušās.
Grīnī aug grīņa sārtene, atlantiskā perioda augs, Latvijā un Baltijas valstīs kopumā ļoti reti sastopams, tāpēc iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Tas ir ēriku dzimtas sīkkrūms, 10 līdz 40 centimetri augsts, vasaras vidū uzzied sārtiem ziediņiem, kas zaru galos sakārtoti čemuros. Latvijā un Baltijas valstīs kopumā ļoti reti sastopams, tāpēc iekļauts gan Latvijas, gan Baltijas valstu Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.
Grīnī auga arī citi, kopumā 33 reti augi, piemēram, parastā purvmirte jeb balzāmkārkliņš, sīpoliņu donis, bezdelīgactiņa un citi.
