Kārsavas puses tautastērpam piederīgo rakstus meklēt Latvijas Radio devās uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur Etnogrāfijas nodaļas galvenā krājuma glabātāja Inita Heinola vienā no krājuma telpām jau sagatavojusi vairākus 19. gadsimta vērtīgākos Latgales tautastērpa apģērbus.
Aplūkojušas baltos brunčus, kreklus, villaines un jostas, nonākam pie kastes ar pavisam nelieliem svītrainiem un rūtainiem audumu fragmentiem.
Vienā no rūtainajiem audumiem Latvijas Radio korespondente Gunta Nagla atpazina arī viņas vecvecmāmiņas brunčus, kuros viņa savulaik uzstājās Salnavas etnogrāfiskajā ansamblī.
“Šeit ir Kārsavas brunču audumu paraudziņi. Veselu brunci es nevaru jums parādīt, tādu mums nav, toties mums ir audumu paraugi. Mazi, mazi fragmentiņi, bet viņi liecina, kāds varēja būt tas bruncis. Te ir saglabājies viens paraugs no svītraina auduma, kas ir austs linu velkos – varētu būt 19. gadsimta vidus. Savukārt jau jaunākā laikā, 19. gadsimta otrā pusē ienāk jauns materiāls, ienāk kokvilna. Brunčus lielā vairumā auž kokvilnas velkos, ieaužot krāsainus vilnas diedziņus. Tepat blakus Kārsavai ir Mērdzenes, pavisam līdzīgs, neliels auduma paraudziņš, bet ir radniecīgs. Šeit var atrast līdzības gan svītrainajos audumos, gan rūšu izkārtojumā – rozīgs, lillīgs kaut kas nāk,” stāstīja Heinola.
Inita Heinola uzmanību vērš arī tautastērpa kreklam, kur katra sastāvdaļa ir austa un gatavota atsevišķi, tā ir īpaša un raksturīga iezīme Ziemeļlatgales kreklam.
“Vēl krekla augšējā stāva daļa ir sašūta no ļoti šauriem auduma gabaliem, kas arī ir Ziemeļlatgales sieviešu krekliem raksturīga iezīme. Uzplecīši varēju būt ar izšūtu vai ieaustu rakstu. Tāpat arī, piedurkņu augšējās daļās varēja būt gan izšūts, gan ieausts rakstiņš. Un apakšējā daļa, tā saucamais pierietnis, tas ir no rupjāka, prastāka auduma,” stāstīja Heinola.
Atrasti nepieciešamā literatūra un brunču auduma paraugi, un tagad var doties pie Latgales meistariem, kas tautastērpu uzņemtos darināt.
“Kā pirmo apmeklēju Rēzeknes Tautas lietišķās mākslas studiju Dzīpariņu. Audēja Ilze Arbidāne tieši šobrīd nodarbojas ar brunču aušanu. Saku – arī man vajadzēs rūtainus zaļās un brūnganās nokrāsās,” stāsta Gunta Nagla.
Kur mēs ņemam pamatu, idejas – protams, no etnogrāfiskajiem paraugiem, kuri ir vai nu grāmatās vai no etnogrāfiskā muzeja. Tad izvēlas sievas un izauž trīs metrus garus brunčus. Visvieglāk, protams, ir ar strīpainiem brunčiem. Pamatnē tiek ielikti kokvilnas diedziņi, un tad katra var aust savu brunci, savās krāsu gammās.
Nākamais etaps – šujam kreklus.
Krekls, kas Ziemeļlatgales sievas tautastērpam piedien, – taisns, garš ar sarkanu rotājumu un atlokāmu vai stāvu apkakli.
Ar kreklu šūšanu gāja visādi. Atradām vienu, kas derēja visām. Tautiskais krekls ir pietiekoši plats, un der tievākam un resnākam. Bet tautiskajam tērpam ir tādi knifiņi, piemēram, plakanā vīle, ķīlīšu ielaidumi. Trešais knifiņš ir kreklu apdarīte.
Te gan jāsecina, krietno izmaksu dēļ un taupot laiku reti kurš meistars krekla audumu mūsdienās auž pats, lielākoties kreklam nepieciešamais linu audums tiek pirkts. Bet arī tas vienam garajam kreklam izmaksās vidēji 70 eiro, kam klāt vēl jāpieskaita darbs un izšūšana.
