Latvijas Radio: Vai pirmo reizi esat Latvijā? Kāpēc klimata pārmaiņu pētnieki tieši šobrīd pulcējas Rīgā?
Lučka Kajifeža Bogataja: Jā, es Latvijā esmu pirmo reizi un es ļoti izbaudu patīkami silto laiku pie jums. Taču mēs esam Starpvaldību klimata pārmaiņu paneļa pārstāvji un galvenais iemesls, kāpēc esam šeit, mēs vēlamies informēt sabiedrību, politiķus, pašvaldības par to, kā klimata pārmaiņas progresē un nepieciešamajām rīcībām. Tāpat gribam uzzināt situāciju dažādās valstīs, cik zinoši ir cilvēki šeit. Mēs gribam veidot dialogu, nevis tikai lasīt lekcijas par to, ko mēs zinātnieki esam izpētījuši šajā jomā.
Pārmaiņas izjūt dabas ekosistēmas
Vai ir kāda steiga runāt par šo tēmu, kas ir impulss šīm starptautiskajām konferencēm? Kas tad ir jaunākie klimata pārmaiņu fakti?
Mēs zinām, ka klimata pārmaiņas norit jau daudzus gadus, mēs to varam novērot, bet patiesībā tas process paātrinās. Tas kļūst izteiktāks, kas atspoguļojas tādos fenomenos kā ekstrēmi laika apstākļi. Un, ne tikai šāds liels karstums, bet arī plūdi un tam līdzīgas stihijas. Zinot klimata pārmaiņu cēloņus, kas galvenokārt ir mūsu globālā enerģētikas politika, kur vēl aizvien ir ļoti izplatīts fosilais kurināmais, mēs redzam, ka pārmaiņu procesu nav iespējams apturēt. Taču vēl ir laiks klimata pārmaiņas palēnināt, lai mēs nesasniegtu jaunu klimata fāzi, kas būtu par pieciem grādiem augstāka temperatūra.
Mūsu mērķis ir skaidrot cilvēkiem, cik būtiski ir mainīt enerģētikas politiku, kā arī nāksies mainīt daudzus uzvedības paradumus, ja vēlamies samazināt klimata pārmaiņu ātrumu. Taču, kā minēju, mēs vairs nevaram apturēt klimata pārmaiņas. Tāpēc otrs vēstījums ir, ka mums tam ir jābūt gataviem. Mums ir jāadaptējas, un tas ir svarīgs process, kam jābūt plānotam ilgtermiņā: ko darīt ar lauksaimniecību, ko darīt tūrisma nozarei, ko iesākt ar transportu, jo laika apstākļi ietekmēs praktiski visus mūsu dzīves aspektus.
Pirms iztirzājam, ko sabiedrība un valstis var darīt, lai palēninātu klimata pārmaiņu procesu, vispirms vēl mazliet iezīmējiet, kādi ir spilgtākie piemēri, kuras dzīvnieku vai augu sugas patlaban ir visvairāk ietekmētas klimata pārmaiņu dēļ.
Dabas ekosistēmas izjūt to, kas notiek,
mēs varam novērot, ka atsevišķas dzīvnieku sugas pārvietojas vairāk uz ziemeļiem, tās migrē.
Vēl viens fenomens, ko mēs novērojam, ir kukaiņu pārvietošanās lielākā augstumā. Tāpat novērots, ka kalnos koku augstuma robeža ir palielinājusies, karstuma dēļ. Un visas polārās sugas un tās, kas atrodas augstos kalnos, ir īpaši ietekmētas, jo, kļūstot siltākam, sniega sezona ir īsāka un jūras ledus atkāpjas, šīs sugas praktiski zaudē savas dabiskās dzīvotnes.
Tāpat ir citi aspekti, kas skar jūras dzīvību, jo daļēji CO2 nonāk arī okeānos un šo procesu sauc par okeāna paskābināšanos. Tādēļ ūdens pH līmenis pazeminās, tā vide kļūst skāba, un daudzas jūras sugas vairs tajā nevar pastāvēt. Tas ir klimata pārmaiņu seku sākums, ko varam novērot, un ir vēl daudzi piemēri. Tāpat nevaram aizmirst koraļļu rifus, šī brīnišķīgā ekosistēma jau ir uz izzušanas robežas. Mēs to šeit, Eiropas valstīs, nevaram novērot, bet atsevišķām valstīm tas ir nacionāls dārgums vai simbols.
Un tam ir tieša saikne vai korelācija ar globālu sasilšanu vai klimata pārmaiņām?
Jā. Diemžēl tās ir ļoti tiešas sekas mūsu CO2 emisijām, un mēs to reāli varam novērot monitoringā. Vairs nav šaubu par to, kāpēc tas notiek.
Ir pārmaiņas, ko novērojat dabā. Bet kā ir ar mums, proti, kuras nācijas šobrīd pēc ģeogrāfiska novietojuma tiek visvairāk ietekmētas klimata pārmaiņu dēļ?
Jā, ir zināms, ka klimata pārmaiņas ir netaisnīgas. Ja skatāmies uz rietumu un ziemeļu pasaules daļu, kas patiesībā ir lielākie klimata pārmaiņu ietekmētāji tieši viņu eksponenciālās ekonomiskās izaugsmes dēļ. Taču visvairāk ietekmētās ir valstis, kas neradīja šo procesu, tās pamatā ir Āzijas reģiona valstis un daudzas vietas Āfrikā, īpaši Sahāras daļā. Tāpat arī daudzas Klusā okeāna salas, jo jūras līmenis pakāpjas. Kopumā vairāk to visu izjūt nabadzīgākas valstis. Savukārt, ja palūkojamies uz mūsu apkārtni, tad Tuvajos Austrumos vienmēr ir ūdens problēmas, bet klimata pārmaiņas šo situāciju ir vēl pasliktinājušas. Te es varu pieminēt Sīriju, Pakistānu. Tiesa, arī bagātās valstis sāk izjust pārmaiņas, lielākoties caur ekstremāliem laika apstākļiem – plūdi, karstums.
Kopumā nevar izslēgt nevienu valsti, kas nebūtu ietekmēta, bet, protams,
visvairāk to izjūt nabadzīgās valstis, kurām nav zināšanu un naudas resursu, lai varētu adaptēties jaunajos apstākļos.
Vairāki nākotnes scenāriji
Vai zinātnieku vidū šobrīd tiek īpaši izcelts kāds viens vairāk ticams nākotnes scenārijs, kas ar mums notiks, kas notiks ar cilvēku, ar pasauli, ja klimata pārmaiņu process turpināsies pašreiz novērotajā dinamikā?
Mūsu pārliecība, ka mums nevajadzētu paļauties tikai uz vienu scenāriju, tāpēc mūsu pētījumu pamats ir veidot vairākus variantus, jo mēs patiesībā nevaram zināt, kā cilvēki uz šo reaģēs nākamajos desmit gados. Tehnoloģijas attīstās, un mēs varam pēkšņi ieraudzīt kādu fantastisku jaunu risinājumu. Taču, no otras puses, pilnīgi iespējams, ka pasaule reģionālā līmenī kļūs arvien sašķeltāka un tādā gadījumā tehnoloģijas netiks nodotas citām valstīm. Tāpēc ir daudzi scenārija no sliktākā līdz labākajiem.
Medijiem patīk izcelt sliktākos, bet tas nenozīmē, ka tā ir vienīgā patiesība. Vienlaikus mēs varam novērot, kurp dodamies tieši šobrīd. Un, manuprāt, mēs šobrīd dodamies vidējā scenārijā. Zinām, ka Parīzes vienošanās ir parakstīta, ratificēta, un ir cerība, ka neiesim vecajās sliedēs. Tad varbūt varam izvairīties no globāla temperatūras pieauguma par 5 grādiem, bet mums ir joprojām tāls ceļš, lai pieaugumu samazinātu līdz 2 grādiem, kas ir daudz drošāks scenārijs zinātnieku ieskatā.
Patlaban mēs virzāmies uz globālo sasilšanu par 3,5 grādiem, kas ir bīstami. Taču cilvēkus parasti maldina globālie vidējie rādītāji, jo
3,5 globālā līmenī Latvijai vai citām vairāk ziemeļu valstīm jau nozīmē 5 grādus, un tas ir liels jautājums, kā esošā ekosistēma to var pārdzīvot.
Mēs neesam labākajā situācijā šobrīd, tāpēc ir svarīgi mainīt enerģētikas politiku pēc iespējas ātrāk.
Viena lieta ir cipari, bet, kas aiz tiem slēpjas, kas būs reālās sekas klimata pārmaiņām, kā tas izskatīsies, kā mēs to jutīsim minētajā ūdens, pārtikas vai lauksaimniecības kontekstā?
Mēs varam sagaidīt vairākas problēmas. Ja runājam par pārtiku, tad lauksaimniecībai būs jāpielāgojas jaunajam klimatam, un tas ir iespējams. Ja zemnieki ir gudri, tad nav iemesla uzskatīt, ka mums nebūs pārtikas. Savukārt ūdens problēmas jau ir sarežģītākas, ne tik ļoti pasaules ziemeļu daļai, bet vairāk Āfrikai un Āzijai.
Tāpat kopumā, uzsilstot klimatam, mums būs lielākas veselības problēmas. Piemēram, karstuma viļņi ir tiešas klimata pārmaiņu sekas un tas nogalina cilvēkus, īpaši tas ietekmē vecāko paaudzi.
Tāpat varētu attīstīties jaunas slimības, jo līdzīgi kā atsevišķas dzīvnieku sugas migrē no dienvidiem tāpat arī baktērijas un vīrusi.
Arī dzeramā ūdens trūkums rada veselības problēmas, jo tiks patērēts ūdens, kas nav tīrs.
Protams, būs problēmas arī ekonomikā, piemēram, tūrismā, kas daudziem ir liels ienākumu avots. Es iepriekš pieminēju koraļļu rifus, daudzās valstīs tas ir galvenais tūrisma mērķis, ja to nav rādītāji krītas. Tāpat, piemēram, slēpošana ir svarīga industrija Eiropā: jo mazāk sniega, jo vairāk atpūtas kompleksu jāaizver. Mums būs jāadaptējas cita veida tūrismam. Bet
pētnieku lielākās bažas ir par to, kā globālās klimata pārmaiņas ietekmēs nacionālo drošību valstīs, migrācijas problēmu dēļ.
Tas radīs saspīlējumus starp valstīm, jo vēsture rāda, ka tur, kur ir ūdens resursu problēmas, rodas spriedze. Tātad arī ģeopolitikas problēmas ir sagaidāmas
Un visas šīs problēmas ir sasaistāmas ar ekstremāliem laika apstākļiem. Ja palūkojamies uz apdrošināšanas kompāniju datiem un ja salīdzinām situāciju pirms 30 gadiem, tad ekstremāli laika apstākļi jeb dabas katastrofas, kas izraisa cilvēku nāvi un lielus finanšu zaudējumus valstīm, notiek trīs reizes biežāk.
Ekstremāli laika apstākļi var dot triecienu jebkurā pasaules vietā patlaban un, domāju, tā drošības sajūta, kas mums tagad ir, tā pakāpeniski zudīs. Un tā taču ir viena no svarīgākajām cilvēku dzīves kvalitātēm – drošības sajūta. Tieši tāpēc mums ir jāreaģē.
Bet vai šie scenāriji, ko jūs aprakstījāt, ir tuva vai tāla nākotne?
To grūti precīzi pateikt, bet, domāju, mūsu paaudze to pieredzēs, tā nav pārāk tāla nākotne. Ekstremāli laika apstākļi un migrācijas problēmas jau ir realitāte. Turklāt globalizācijas apstākļos, mēs nevar teikt - ja tas ietekmē kādu tālu valsti, tad tas mūs neietekmēs, jo, iespējams, mēs no tās cietušās valsts importējam kaut ko mums ļoti svarīgu.
Vēl tālu no problēmas apzināšanās
Kā vērtējat, vai sabiedrībai ir izpratne par šiem procesiem vai esam pietiekami informēti par to, vai ir daudz ļaužu, kas netic klimata pārmaiņām?
Ir lielas atšķirības starp valstīm. Mums joprojām pietrūkst informācijas, piemēram, izglītības programmās skolās joprojām nemāca par klimata pārmaiņām. Tāpat vecākā paaudze nekad vispār netika izglītota ekoloģijas jautājumos.
Mēs esam tālu no tā, ka cilvēki apzinātos šo problēmu.
Tāpat politiķi daudzās valstīs noliedz, ka klimata pārmaiņas pastāv. Bet Eiropā situācija ir mazliet labāka, šeit arī ir ļoti daudz zinātnieku, kas padarījuši labu darbu.
Tad, kad satiekat oponentus, ko jūs viņiem sakāt, kā pamatojat klimata pārmaiņu eksistenci?
Labākais veids ir nevis gari runāt, bet parādīt reālās sekas ar reāliem izmaiņu attēliem un datiem. Piemēram, ledāji: mums ir fotoattēli ar to, kā situācija vēsturiski mainās katru gadu, un visi saprot, ka ledus segas samazināšanās iemesls ir klimta pasiltināšanās. Ir ļoti daudz bioloģisku datu: novērojama dzīvnieku sugu pārvietošanās, jūras līmeņa paaugstināšanās, tāpat malārija pietuvojusies Kanādai. Tie visi ir redzami fakti.
Turklāt sabrūk ekosistēmas, tas ir skaidri redzams. Ja gadsimtiem ilgi kādā vietā bijis ezers, bet tagad tur ir tikai sausums. Tie ir uzskatāmi piemēri.
Ko var darīt valstis, lai uzlabotu situāciju?
Patiesībā valstu valdībām ir jādomā par diviem izaicinājumiem: kā mazināt klimata pārmaiņas ar labāku enerģētikas politiku un kā pielāgoties izmaiņām. Tām ir jābūt prioritātēm, jo plūdi var rasties pēkšņi un ir ļoti gudri būt gataviem. Jā, enerģētikas politiku mainīt vienmēr ir ļoti sarežģīti, jo tas nenozīmē tikai pāreju uz atjaunojamu enerģiju, bet jādomā, kā tieši to padarīt efektīvāku visos dzīves aspektos. Vienkārši runājot, ir jādomā, kā taupīt enerģiju.
Protams, tas nenotiek vienas dienas laikā. Ja vēlamies uzlabot energoefektivitāti dzīvojamos mājokļos, lai ziemā ietaupītu siltumu, tam vajadzīga arī nauda budžetā. Tāpat ir jāinvestē zināšanās, jo katrai valstij ir savi klimata pārmaiņu pielāgošanās scenāriji. Es domāju, ka
politiskās gribas trūkums meklēt naudu valstu budžetos arī šiem aspektiem ir galvenā problēma.
Un finansējums jāatvēl katru gadu, jo, lai ietekmētu klimata pārmaiņu dinamiku, rezultāts nevar būt redzams tikai vēlēšanu cikla četros gados. Valdībām jāspēj meklēt finansējumu ilgtermiņā. Taču daudzas valstis šajā jautājumā stāv uz vietas.
Vai Jums ir kāds iespaids par Latvijas aktivitāti šajā jomā, vai mēs iesaistāmies klimata pārmaiņu procesa mazināšanā?
Patiesībā Latvija šo pirmo klimata pārmaiņu vilni tik ļoti neizjūt pagaidām un, visticamāk, sabiedrībā netrūkst klimata pārmaiņu skeptiķu. Bet tas ir mans minējums tikai tāpēc, ka jūs tā neizjūtat sekas. Ja paraugāmies uz pēdējo ziņojumu par klimata pārmaiņu mazināšanu, ko veikusi Eiropas Savienība, tad ciparos ir redzams progress Latvijā. Jūs esat samazinājuši emisiju apjomu, precīzi neatceros, bet apmēram par 5-9%. Tas ir pareizais ceļš, bet ar to nepietiek, jo līdz 2050.gadam mums būtu jāsamazina CO2 emisijas uz pusi, tas nozīmē, ka ik gadu valstīm ir jāsamazina fosilā kurināmā izmantošana par 10%. Mēs neesam uz pareizā ceļa, es domāju, Eiropa kā kopums. Taču, domāju, vēl ir laiks, bet mums nevajadzētu kavēties un vienkārši rīkoties.
