Ķepa uz sirds

Ķepa uz sirds I

Ķepa uz sirds

Kāda ir dzīvnieka sterilizācija bez ķirurģiskas iejaukšanās?

Glaudīt un dot kārumus nedrīkst! Kāpēc suņus-pavadoņus uz ielas netraucēt?

Viņš nav tikai suns – viņš ir saimnieka rokas, acis un ausis. Viņš ir suns ar misiju – pavadonis. Šķiet, šāda zīmīte būtu jāuzliek suņiem, kuru uzdevums ir palīdzēt savam cilvēkam. Diemžēl daudzi garāmgājēji dara to, ko nedrīkst – traucē suni viņa darbā.

Jau gandrīz gadu Ineses labā roka ir Anneke – melns labradors, kurš komandas apguvis somu valodā. Annekes uzdevums ir palīdzēt saimniecei veiksmīgi nokļūt uz skolu, darbu, veikalu, banku un citām iestādēm. “Ir iekšējais stress vēl reizēm: nu kā tas būs. Bet tagad, kad pirmo reizi eju, nav par to vairs jāuztraucas pilnīgi. Viņa ļoti veiksmīgi atrod gan kases, gan dažreiz pat arī konkrētus produktus –maizi [veikalā] “Rimi”, kas ir diezgan grūti aizejama, bet to viņa ir iemācījusies, un mēs aizejam arī pēc produktiem,” stāsta Inese.

Tā kā Inese dzīvo Rīgas centrā, viņai un Annekei bieži nākas sastapties ar intensīvu satiksmi un lielu cilvēku plūsmu. Jo vairāk cilvēku, jo lielāka iespēja, ka sunim kāds mēģinās novērst uzmanību. “Sākumā, tad kad tik tikko sākām būt ar Anneki šeit kopā, bija ļoti smagi. Bija tā, ka, jā, visi suņi tiek laisti pie Annekes, mēģina arī kaut ko dot un mēģina pasvilpt, aizsaukt projām. Bet es viņu nelaižu nekad vaļā, vienīgi, kad uz mežiem braucam. Saimnieki ved klāt paši savus suņus. Es saku tad: nē, noteikti nē,” stāsta Inese.

Saskaņā ar statistiku tikai viens no pieciem suņiem parasti var kļūt par pavadoni. Lielākoties šādam darbam sava rakstura dēļ ir piemēroti labradori, zelta retrīveri, vācu aitu suņi un retāk – talantīgi jaukteņi. “Sākumā deviņu, astoņu nedēļu vecumā kucēns tiek testēts, vai viņš nav pārāk bailīgs, nav pārāk dominējošs, vai viņš atsaucas kopdarbībai ar cilvēku, vai viņš atsaucas, kad viņu sauc. Ir pusstundu garš tests, kurā testējam  kucēnu,” stāsta suņu-pavadoņu trenere Santa Aumeistere.

Ja tests tiek nokārtots, suns nonāk audžuģimenē, kur tiek skolots gadu. Tad seko vēl viens eksāmens. Ja arī tas ir veiksmīgs, suns turpina apmācību vēl uz vairākiem mēnešiem. “Divu gadu vecumā viņš iet pie sava jaunā saimnieka, kur arī notiek vismaz trīs nedēļu intensīvi treniņi. Mana diena sākās piecos no rīta un beidzas desmitos vakarā, jo man vajadzēja braukt līdz jaunā saimnieka mājām, un es viņus nevarēju atstāt bez uzraudzības nevienā mirklī, kad viņi ir ārā,” stāsta Aumeistere.

Šo gadu laikā suns iemācās apstāties pie krustojumiem, pāriet pāri ielai, apstāties pie pakāpieniem, atrast durvis, liftus, kases, bankomātus un daudz ko citu, palīdzot neredzīgam cilvēkam nokļūt vajadzīgajā vietā. Tāpat suņi-pavadoņi paceļ un pienes saimniekiem zemē nokritušas lietas.

Diemžēl sabiedrībā suņiem ir dažādi traucēkļi.

Redzot pavadoni iemauktos, ir jāsaprot, ka suns šajā brīdī strādā un viņam ir konkrēts mērķis – asistēt savam saimniekam.

Jebkura lieka darbība novērš suņa uzmanību, un tas nozīmē apdraudējumu saimniekam, kurš uz suni pilnībā paļaujas.

Ko nedrīkst darīt, ieraugot suni pavadoni?

“Nedrīkst skatīties sunim acīs. Īstenībā jebkuram svešam sunim nevajadzētu skatīties acīs, jo tā sunim var likties agresijas pazīme. Otrais – nevajadzētu skriet klāt un glaudīt, jo suns ir darbā un viņam ir jākoncentrējas uz šo darbu, lai savu saimnieku neaizvestu bīstamās situācijās. Nevajag svilpt vai izraisīt tādas skaņas kā klakšķina un nevajag barot.”

Servisa suņu biedrības “Teodors” priekšsēdētājs Aleksejs Volkovs sabiedrībā sāk pamanīt pozitīvas izmaiņas, īpaši ielās un sabiedriskajā transportā. “Man ļoti liels prieks: es braucu tramvajā uz centru vai autobusā, cilvēki, ja kāds arī gribētu paglaudīt un kāds cits pamana, viņi uzreiz saka, tas ir suns-pavadonis. Sāk izprast apkārtējā sabiedrība, saprast, kas tas ir,” stāsta Aleksejs.

Bet ko darīt, ja šādu aizrādītāju nav? Tad sunim autobusā slepus tiek dotas bulciņas un pīrādziņi, kas sunim nebūt nav vajadzīgi. To, ka suns našķojas, saimnieks jūt pēc pavadas kustībām. “Pastāstīju, protams, ka vispār nedrīkst tā darīt, jo viņš sabojā suni un apdraud ne tikai tajā brīdī, kad iedod kaut ko vai uzrunā. Un ja kāds pievērš uzmanību, tad nākamreiz, kad mēs ejam, viņa jau ne tikai man pievērš uzmanību, bet arī citiem cilvēkiem - kas tur rokās ir, varbūt kāds iedos kaut ko,” skaidro Aleksejs.

“Centrāltirgū bijām kopā, gājām mazajam sunim pēc gaļas, un gaļas izcirtējs tirgū pa kluso, kamēr es maksāju naudiņu, iedeva gaļas gabalu. Tas tika apēsts ļoti ātri, un tad bija sekas, protams,” stāsta Insese.

Varētu likties, ka tieši bērni visvairāk grib komunicēt ar suni. Bet izrādās – iniciatori biežāk ir pieaugušie. Tieši viņi ietekmē bērna reakciju, ieraugot suni. “Vajadzētu ieturēt distanci no suņa, tātad vairākus metrus.

Noteikti jāaudzina bērns, lai palūdz atļauju, vai drīkst suni paglāstīt, un jārespektē atteikums.

Nevajag eksperimentēt un mēģināt tomēr tuvoties, ja saimnieks ir teicis, ka nevajag to darīt. Nevajag arī biedēt bērnu, jo ir daži vecāki, kuri sāk raustīt bērnu jau krietnu gabaliņu pirms suņa, sāk brīdināt, un tad bērnam vispār viņa pieredzē var neveidoties tāds labvēlīgs kontakts ar suni, un viņi sāks baidīties absolūti nevietā,” skaidro  “Rimi Bērniem”  emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte.

Negatīva pieredze bērnībā veido arī negatīvu iespaidu pieaugušo vecumā. Un psiholoģiskas traumas tālāk ietekmēs arī paša ģimenes lēmumus. “Tas būs pieaugušais, kurš neiegādāsies mājdzīvnieku savam bērnam tāpēc, ka viņam pašam būs neatrisinātas problēmas no bērnības,” norāda Aunīte.

Ja rodas liela interese par ieraudzīto suni-pavadoni, labāk pavērot no malas, glaudīšanu un komunikāciju atstājot saimnieka ziņā. “Var ar cilvēku parunāt, ka labs suns. Vakar man bija gadījums, ka es braucu autobusā, suns sēdēja blakus, un pienāca sieviete un saka, kāds jums ir skaists suns, un viņa aprakstīja, kāda viņam ir seja kā labam cilvēkam, labsirdīgam cilvēkam,” stāsta Aleksejs.

Ja šķiet, ka pavadoņiem ir grūta dzīve, atceries – suns un saimnieks ir kopā 24/7. Un šāda kopdzīve ir labākais, ko suns var vēlēties – būt vajadzīgam un mīlētam!

“Brīvajos brīžos, ticiet man, saimnieki šos suņus mīl, jo tās ir viņu acis. Un kā tu nemīlēsi kaut ko tādu, kas tev ir palīdzējis tik ļoti daudz ikdienā?

Loģiski, ka viņi tiek lutināti, kaut varbūt uz ielas tā neizskatās,” saka Santa Aumeistere.

“Es pats aktīvāk jūtos dzīvē. Ja es viens staigātu, piemēram, ar baltu spieķi, diez vai es ietu no rīta pastaigāties pie ezera, bet ar Serēnu es eju katru rītu, un man tas patīk,” stāsta Aleksejs.

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti