Lai kontrolētu izmesto atkritumu apjomu un sekotu līdzi izvestajam, pašvaldības SIA "Rīgas namu pārvaldnieks" uzskata, ka mikrorajonos pagalmos vajadzētu ierīkot slēdzamus mazus laukumus, kuros atrastos konteineri. Turklāt atkritumiem jābūt personificējamiem – paši radām, paši šķirojam un paši atbildam. Pie jaunceltnēm šādi laukumi ir. No māju pagalmiem visi nesašķirotie jeb zaļajos konteineros esošie atkritumi tālāk tiek vesti uz Getliņiem. Tur no nešķirotajiem atkritumiem mēģina izšķirot vēl izmantojamo.
Liela daļa nešķiroto atkritumu plūsmā ir bioloģiski noārdāmie atkritumi. Mitruma līmenis tajos ir 50 procenti. Līdz ar to kartons, papīrs, polimēri vairs nav derīgi pārstrādei. Tāpat arī atkritumos ir stikla lauskas, autiņbiksītes un citas nepārstrādājamas lietas, tādēļ 40% no ievestā atkritumu daudzuma tālāk nevar vairs tikt izmantoti un tie nonāk atkritumu kalnā.
Secinājums vienkāršs – jo vairāk sašķirosim, jo mazāku atkritumu daudzumu vajadzēs noglabāt Getliņu kalnā.
Turklāt šķirošana svarīga ir ne tikai mājās, bet arī birojos.
Kopīgiem spēkiem mēs varam samazināt noglabājamo atkritumu daudzumu poligonos, ja nošķirojam no atkritumu plūsmas ne tikai bioloģiski noārdāmos atkritumus, bet arī plastmasu. Nenoliedzami, ir jāpalielina gan tās šķirošanas, gan pārstrādes apjomi. Vienlaikus ir skaidrs, ka vismaz tuvākos desmit gadus produktos, kurus lietojam, būs arī nepārstrādājama plastmasa, kas tālāk nonāks vai nu atkritumu kalnā, vai dedzinātavā.
Kopumā pastāv 800 plastmasas veidi un daudzi no tiem tiek izmantoti iepakojuma ražošanā. Tādēļ nav brīnums, ka ir grūti atšķirt, kurš no tiem ir videi draudzīgs. Izplatītākie ir seši plastmasas veidi, no kuriem liela daļa ir nepārstrādājama. Īpaši pie mums Latvijā. Ja plastmasu nevar pārstrādāt, tad tā nonāks poligonā vai dedzinātavā. Norādīt, ka iepakojumā ir izmantota pārstrādājama plastmasa, kā arī aicinājumu šķirot pirms vairākiem gadiem sāka uzņēmums "Dobeles dzirnavnieks". Gada laikā Latvijā lielākais pārtikas uzņēmums izmanto 50 tonnas polipropilēna jeb plastmasas iepakojuma. Lai arī uz iepakojuma tiek norādīts, ka tā saucamo piekto polipropilēnu var pārstrādāt, realitātē to nav vienkārši izdarīt, jo, kā norāda plastmasas pārstrādes rūpnīcā "Nordic Plast", uz iepakojuma esot pārāk daudz krāsvielu, kas apgrūtina procesu, un materiālu nākas maisīt ar cita veida plastmasu. Pagaidām plastmasas nodokli, kas gadā sasniedz 16–20 miljonus eiro, maksā Latvijas valsts no budžeta naudas, lai gan tā būtu jāsamaksā ražotājiem.
Uzņēmuma pārstāvji norāda, ka maksā dabas resursu nodokli un labprāt izvēlētos arī videi draudzīgāku iepakojumu, taču ražošanas līnijas ir piemērotas konkrētam plastmasas veidam.
Anglijas pieredze
Lai noskaidrotu, cik daudz iepakojuma nonāk atkritumu poligonos citās valstīs, raidījums "Vides fakti" devās uz Lielbritāniju. Vidēji Londonā atkritumu šķirošanas rādītāji ir zemākie visā Lielbritānijā – tikai 33 procenti. Rajonā, kurā viesojās raidījums, rādītāji ir augstākie visā galvaspilsētā – 50 procenti.
Kopumā te uz izgāztuvi tiek aizvesti mazāk nekā desmit procenti no atkritumiem.
Tas ir četras reizes mazāk nekā Getliņos.
Tur 45 procenti tiek sadedzināti un vēl tikpat daudz tiek sašķiroti un pārstrādāti. Šķirošanas konteineri Lielbritānijā ir līdzīgi kā pie mums – sadzīves, papīra, arī dārza un bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem tur ir atsevišķi konteineri. Arī otrreizējā mantu izmantošana Lielbritānijā ir ļoti populāra. Cilvēki nereti izliek mēbeles, kas kādam var noderēt. Atkritumi Londonas piepilsētā tiek izvesti reizi nedēļā un katram pašam savs konteiners ir jāizstumj uz ceļa. Atkritumu maksa ir iekļauta pašvaldības nodoklī, kas vidēji gadā ir 3000 angļu mārciņas. Interesanti, ka taras depozīts šeit nav ieviests, lai gan gada laikā Lielbritānijas iedzīvotāji saražo 220 miljonu tonnu atkritumu. Pieci miljoni tonnu ir plastmasa un puse no šī daudzuma ir iepakojums.
