Latvijā ir aptuveni 200 reģistrētu ģeoloģisku dabas pieminekļu – alas, klintis, iežu atsegumi un citi veidojumi. “Teorētiski var būt, ka kāds no jaukajiem un pazīstamajiem dabas veidojumiem aiziet bojā. Bet tas ir tāds teorētisks pieņēmums. Bet tikpat labi kaut kur citur kaut kas var izveidoties no jauna. Tā ka tas viss ir dinamikā,” saka ģeologs.
Atceroties vēsturi, Ozols stāsta – daudz ko cilvēks ir sapostījis. “Visspilgtākais piemērs ir Latvijas izcilākā dabas pērle, kas bija Daugavas senleja ar visu Staburagu, Oliņkalnu, ko cilvēks pats apzinīgi noslīcināja, lai dabūtu ekonomiskus labumus. Varbūt to var griezt atpakaļ tagad, kad esam labklājīgāki un apzinīgāki kļuvuši,” saka ģeologs.
Viņam gan pašlaik nav sajūtas, ka tuvākajā laikā kāds no ģeoloģiskajiem veidojumiem varētu zust un nebūs pieejams nākamajām paaudzēm. Tiesa, dabas objektus ietekmē arī cilvēku interese par tiem. “Protams, ir cilvēka spiediens. Ir nobradāšana. Piemēram pie Gūtmaņa alas viss ir nostaigāts. Tur jūt cilvēka spiedienu,” stāsta Ozols.
Būtiski, lai šādos objektos būtu speciāli ierīkota infrastruktūra ceļotājiem: “Vajadzīgajās vietās laipas, margas, norādes, kur jāiet un kur nevajadzētu iet. Tad tas viss nebojājas.”
Tāpat nelāgs tūristu paradums ir grebt kādus uzrakstus un zīmējumus ģeoloģiskajos objektos.
“Ir arī šausmīgi piemēri, kur visskaistākajās vietās ir bezjēdzīgi uzraksti. (..) Tas ir diezgan traki, ka tā var izrīkoties cilvēks,” saka eksperts.
Savukārt domājot par savu drošību, dabas tūristiem ģeoloģiskajās vietās jābūt vērīgiem. Piemēram, ja pie alas manāmas svaigu nobrukumu pazīmes, labāk tajās iekšā nedoties.
Ģeologs vērš uzmanību, ka dažkārt nesaudzīgi pret ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem mēdz būt vietējie iedzīvotāji, izgāžot atkritumus. “Daudzās vietās, kur nav aizsargājamās teritorijas, tas vispār ir diezgan briesmīgi," saka Ozols, mudinot par šādām lietām ziņot vides organizācijām.