Cilvēku priekšstati par zaķi nav pilnīgi, tāpat daudzi nezina, ka Latvijā sastopamas divas zaķu sugas – gan baltais, gan pelēkais. Latvijas Nacionālā dabas muzeja pedagoģe Una Bērziņa atklāja, ka baltā zaķa gaišais kažoks pēdējo gadu siltajās ziemās apgrūtina tā spēju paslēpties no plēsējiem: “Mūsu muzeja ekologs arī ar abām rokām balsoja tieši par balto zaķi, jo viņai kā klimata sasilšanas pētniecei tas liekas viens no upuriem. Tas tagad ar savu balto kažociņu pelēkajā ziemā nav vinnētājs.”
Savukārt pelēkais zaķis, kura izcelsmes vieta ir dienvidos, no klimata pārmaiņās iegūst, uzskata bioloģe un žurnāliste Anita Upīte.
Pelēkais zaķis Latvijā dzīvo tikai no 17. gadsimta otrās puses un, tā kā tā dabiskais areāls ir siltās zemes, tas joprojām mācās pielāgoties aukstajiem gada mēnešiem, papildināja Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Vilnis Skuja.
Lai tiktu pie pārtikas ziemā, pelēkais zaķis var izrakt sniegu 30 centimetru dziļumā. “Tā ir tas iekārtots, ka pelēkajam zaķim vairāk ēdamais ir uz zemes un baltais zaķis, kad visa zeme klāta ar sniegu, var pāriet uz kokaugu ēdienu,” stāstīja Skuja.
Zaķu skaits Latvijā turpina samazināties
Bioloģe Upīte izpētījusi, ka septiņdesmitajos gados Latvijā dzīvoja aptuveni 64 tūkstoši zaķu, bet turpmāko desmit gadu laikā to skaits samazinājās četras reizes.
Deviņdesmitajos gados Latvijas savvaļā bija vien 10 tūkstoši garaušu.
“Droši vien, ka faktori tagad mainījušies, bet toreiz tie bija lauksaimniecības intensifikācija, ķīmija lauksaimniecībā, plēsēju savairošanās (...),” straujā zaķu skaita samazināšanās iemeslus minēja Upīte.
Bioloģe iezīmēja šo divu sugu atšķirības izskatā – baltais zaķis ir meža dzīvnieks un tam tīkamāks ziemeļu klimats, par ko liecina viņa gaišais kažoks, kurš pielāgojies dzīvei aukstajos reģionos. Pelēkais zaķis ir izmēros lielāks, slaidāks un apveltīts ar garākām kājām, kas noder skriešanai pa pļavām un aizaugušām vietām. Zaķis spēj skriet ar ātrumu, kas lielāks par 70 kilometriem stundā. Vēl tos var atšķirt pēc melnās krāsas laukuma, kurš rotā pelēkā zaķa asti, jo, kā izrādās, vasaras laikā tā kažoks iekrāsojas gaišāks nekā baltajam zaķim.
Ausis atdzesē uzkarsušu ķermeni
Zaķis ekosistēmā ierindojas starp upuriem, jo ir pārtika lūsim, vilkam, lapsai, ērglim, zeltainajam šakālim, ūpim, krauklim, mežacūkai, caunai un citiem plēsējiem. Lai garausis nebūtu viegls upuris, tam ir dažādi anatomiskie un fizioloģiskie pielāgojumi, skaidroja Skuja. Zaķim ir laba sānu redze, kā arī tas spēj nedaudz saskatīt, kas notiek aiz muguras. Tas labāk redz kustīgus objektus, kas ir ļoti svarīgi, lai izdzīvotu.
Kompensējot slikto redzamību priekšpusē, zaķa degungalā ir taustmati, ar kuru palīdzību dzīvnieks var sajust tuvumā esošo ēdienu.
Zaķa ādā ir maz dziedzeru – tas nozīmē, ka tā smarža ir ļoti niecīga, kas apgrūtina tā atrašanu plēsējiem, kā arī paātrina ķermeņa uzkaršanu, īpaši vasarā, dzīvojot atklātā vietā. Uzkarsētais ķermenis dzesējas ar ausu palīdzību, jo tajās ir daudz asinsvadu tīklu. Tas arī ir iemesls, kāpēc baltajam zaķim ir īsākas ausis nekā pelēkajam. Polārajos apgabalos dzīvojošajiem garaušiem ir vēl īsākas ausis nekā pie mums sastopamajiem baltajiem zaķiem. “Ausis viņam ir ļoti svarīgas. Dzirde tam ir attīstītākā no visām maņām – ne oža, ne redze nestāv klāt dzirdei,” pārliecināts Skuja. Zaķa āda ir plāna, tāpēc reizēm noplīst un paglābj to no plēsēja zobiem.
Vienpatis no pirmā dzīves mēneša
“Zaķi, gan baltie, gan pelēkie, ir vientuļnieki. (...) Viņi tiešām meklē otru tikai tad, kad ir vairošanās sezona,” pastāstīja Upīte. Ja apstākļi ļauj, tas var notikt jebkurā gada laikā, tomēr teiciens “traks kā marta zaķis” nav radies bez pamata, jo šajā pavasara mēnesī zaķi vairojas intensīvāk. Arī zaķu bērni ātri vien kļūst patstāvīgi, jo pirmās divas trīs nedēļas māte tos apciemo vienreiz dienā, lai pabarotu, pēc tam tie dzīvo katrs par sevi.
